Andis Sedlenieks

09.11.2024. Nelielas pārdomas par vienu no cēloņiem, kamdēļ ASV prezidenta vēlēšanās Donalds Tramps un republikāņi – trampisti bija nolemti uzvarai. Kurai ir vairāki būtiski, sistēmiski iemesli un maz sakara ar stāstiem par amerikāņu neapmierinātību ar baidenomiku un visādām citādām atrunām. Un pirmais no šādiem iemesliem ir anomija – tas ir tāds svešvārds, sinonīms normalitātes trūkumam vai neesamībai sabiedrībā.

Donalds Tramps vispār jau ir vulgārs un intelektuāli ne īpaši augstas kvalitātes tēvainis, kurš acīmredzami sirgt ar narcismu, kuram pat aizdomāšanās līdz pustoņiem ir tikpat acīmredzama problēma, un kurš piedevām vēl ir imperiālisma haizivs ar šaubīgu biogrāfiju. Cilvēks un politiķis, kurš pēc viņa kritiķu un oponentu domām nāk no laikiem, kuri sen jau ir kļuvuši par vēsturi.

Kas viss ir taisnība, taču ar vienu ārkārtīgi būtisku piebildi. Tas laika posms, no kura ir izkāpis Tramps, ir pēdējais normalitātes periods rietumos. XX gadsimta otrā puse un vēl nedaudz šā gadsimta sākums rietumos ir dažādu klasisko brīvību un arī labas dzīves zelta laikmets. Laiks, kad saprāta un tradīciju robežās ikviens varēja būt tas, kas viņš ir, un laiks, kad cilvēki bija droši par rītdienu. Viens no skaistākajiem, ja ne pats skaistākais normalitātes periods cilvēces vēsturē.

Šodien rietumos savukārt ir iestājusies jau cita realitāte, kuru tās ieviesēji (jaunie liberāļi, neomarksisti un cita līdzīga publika) centīgi definē kā jauno normalitāti, lai gan nav jābūt domas gigantam, lai saprastu, ka nekāda jaunā normalitāte tā arī nav iestājusies. Kreisi ultraliberālie dzimumu, rasu un kā tik ne vēl uzstādījumi, jaunā ekonomiskā politika (tas ir atsevišķs stāsts, par to citreiz), citādi domājošo kancelēšanas, u.c. - lai kā visa iepriekšminētā ieviesēji arī necenstos manipulēt ar terminiem un lai kā arī neuzdotos par brīvības cīnītājiem, par jaunu normalitāti viņu idejas var kļūt tikai kāda Erika Artura Blēra, plašāk zināma kā Džordžs Orvels, pasaulēs. Šajā – nu nekādi, un šā iemesla dēļ rietumos zeļ, plaukst un valda anomija.

Uz šāda fona ikviens, kurš piedāvās reālu, nevis izdomātu jaunu normalitāti, vai arī solīs atgriešanos vecajā, labajā normalitē, vienkārši ir nolemts uzvarai, bet viņa personiskie trūkumi vairākumu neinteresēs. Šā iemesla dēļ nedarbojas arī priekšvēlēšanu kampaņas, kuru centrā atrodas stāsti par briesmīgo oponentu, šajā gadījumā Trampu. Amerikāņi balsoja galvenokārt ne jau par Trampu, bet par atgriešanos normalitātē. Kuru šajā gadījumā simbolizē Tramps, lai kāds viņš arī nebūtu.

Pie kam anomija ir tikai viens no Trampa un arī ne tikai Trampa, bet viņam līdzīgi domājošo citās rietumvalstīs un vairs arī ne rietumvalstīs iespaidīgo panākumu cēloņiem. Par citiem iemesliem – citreiz.

P.S. Ilustrācijas, kā jau tika solīts, no mākslīgā intelekta. Viņš zina, kas un kā ... Lai gan kat kādu man nesaprotamu iemeslu dēļ ir daļējs analfabēts - sakarīgu uzrakstu vietā zīmē visādus ķeburus. Droši vien vēl tikai mācās ...

Jaunākie ieraksti:

Padalīties:

Par Trampu, Green Acres, sitkomiem un televīziju saturu
< Iepriekšējā
Vēlēšanas ASV: Dubultais peronisms vs ultraliberālais neomarksisms
Turpināt >