Arhīvs: Japānas „eiropeizētājs” Ito Hirobumi

29.11.2024. Vēl viens arhīva raksts, šoreiz par Ito Hirobumi. Arī rakstīts priekš Leģendām. Konkrētā pasaules daļa acīmredzami nedod man mieru. Kas vispār jau ir stipri loģiski, ņemot vērā, ka uz turieni šobrīd pārceļo galvenā globālā pretīmstāvēšana un globālās ekonomikas smaguma centrs. Ne tieši uz Japānu, bet reģionu kopumā. Un attiecīgi ir labi vismaz zināt svarīgākos arī šī reģiona vēstures notikumus un vēsturiskās personības.

Viens no Meidzi restaurācijas līderiem, Japānas pirmais premjerministrs Ito Hirobumi (1841 – 1909) bija lielā mēroga reformators, izcils diplomāts, un sava veikuma dēļ tiek uzskatīts par vienu no nozīmīgākajiem mūsdienu Japānas „tēviem”. Vienlaikus Hirobumi bija kaismīgs Japānas impērijas starptautiskās ietekmes paplašināšanas un teritoriālās ekspansijas atbalstītājs un virzītājs, un šā iemesla dēļ it īpaši aiz Japānas robežām ir izpelnījies neviennozīmīgu vērtējumu.

1885. gada decembrī Japānā pirmoreiz tās vēsturē tika izveidots Eiropas parauga ministru kabinets (naikaku), par kura pirmo premjerministru kļuva vēlākais kadzuku (japāņu analogs Eiropas marķīza titulam) un genro (imperatora mūža padomnieks, šo statusu reiz saņēmušie to saglabāja līdz savai nāvei), imperatora Slepenās padomes priekšsēdētājs Ito Hirobumi. Lai arī Japānas ministru kabineti neizcēlās ar ilgmūžību – no 1885. gada līdz 1945. gadam, kad beidza pastāvēt impēriskā Japāna, valstī nomainījās 43 valdības, un daudzi premjeri paspēja pabūt vairāku kabinetu priekšgalā, Ito Hirobumi ir īpaša vieta Japānas vēsturē, un ne tikai tādēļ, ka viņš bija pirmais Japānas premjerministrs, kurš bet tam šo posteni ieņēma vēsturē lielāko skaitu reižu – četras, ar pārtraukumiem laikā no 1885. gada līdz 1901. gadam, premjera amatā pavadot kopumā 7 gadus un 6 mēnešus. Hirobumi bija kā sava laika Japānai ļoti neordināra personība, tā cilvēks, kurš līdz varas virsotnēm bija nonācis tikai pateicoties saviem talantiem.

Ievērotais zemnieka dēls

Ito Hirobumi pasaulē nāca 1841. gada 1. septembrī, taču nevis ietekmīgo un bagāto daimjao (militāro feodāļu) Ito, bet gan trūcīga zemnieka Hajasi Dzudzo ģimenē Tjosju jeb Hagi vai Jamaguči hana (par haniem tika dēvētie feodālie valdījumi Tokugavas sjogunātā, Hirobumi dzimtā hana, kas bija Ito dzimtas valdījums, robežas gandrīz precīzi atkārto Jamaguči prefektūra mūsdienu Japānā) Tokas ciematā. Vienlaikus viņa tēvs bija arī nenozīmīga vietējā samuraja pieņemtais dēls, kas nozīmē – paralēli zemnieka darbam pildīja arī ierindas karavīra pienākumus. Tradīcija pasludināt savus karavīrus par pieņemtajiem dēliem Japānā bija ierasta, un nozīmēja, ka feodālis, apmaiņā pret bezierunu uzticības zvērestu, uzņemas atbildību par šiem cilvēkiem. Uz īpašumiem vai tituliem pieņemtie dēli pretendēt nevarēja (protams, ja viņi nebija feodāļu tiešie radnieki, vai viņiem titulus vai īpašumus nepiešķīra vai neatstāja mantojumā pats feodālis), bet viņu pārliecinošs vairākums nekad nepacēlās augstāk par asigaru – viduslaiku Japānas armiju kājiniekiem. (Asigaru nozīmē vieglkājis, jeb tas, kas nevalkā bruņas, t.i. – nav samurajs.)

Par asigaru ātri kļuva arī jaunais Tosisuke (šāds vārds pēc dzimšanas tika dots nākošajam politiķiem), kurš jau 14 vai 15 gadu vecumā nonāca daimjao Ito armijā. Hagi hana samuraju pienākums bija sūtīt cilvēkus Ito armijas papildināšanai, un par vienu no rekrūšiem kļuva arī Tokas ciemata samuraja pieņemtā dēla Hajasi pēctecis, kurš nonāca krasta apsardzes vienībā ierindnieka statusā. Jau pavisam drīz viņš tika ievērots, un ar formulējumu „par apzinīgu dienesta pienākumu pildīšanu” (kas slēpjas aiz šiem vārdiem ir palicis neskaidrs) 15 gadu vecumā paaugstināts statusā par asigaru, pieņēma uzvārdu Ito (kļuva par pieņemto dēlu), kā arī vēl nedaudz vēlāk tika nosūtīts uz Hagi pilsētas skolu Sjoka sondzuku (tulkojas apmēram kā – pansija priežu paēnā), kur bija pats jaunākais no skolniekiem.

Par jau Ito Tosisukes (jaunībā viņš vairākkārt mainīs vārdus, tostarp izmantos arī vairākus pieņemtos vārdus, bet par Ito Hirobumi kļūs tikai 1868. gadā un ar šo vārdu arī paliks vēsturē) skolotāju Hagi savukārt kļuva Jošida Sjoins. Filosofs, viens no japāņa nacionālisma un ekspansionisma pašiem redzamākajiem ideologiem un vienlaikus varas atņemšanas sjoguniem un atgriešanas imperatoram atbalstītājs. Jošidas cietumā rakstītajās „Arestanta piezīmēs” viņš aprakstīja savu Japānas nākotnes vīziju, kur (pēc varas atgriešanas imperatora rokās) par pirmo posmu uzskatīja Mandžūrijas iekarošanu, kā arī Taivānas un Filipīnu pakļaušanu, bet par otro – Kamčatkas iekarošanu un Ohotskas jūras padarīšanu par Japānas iekšējo jūru. Sjoins spēja izveidot skolu, kurā mācījās vesela plejāde vēlāko Meidzi restaurācijas līderu un vēlāko Japānas valstvīru un lai arī pats filosofs 1859. gadā tika sodīts ar nāvi par mēģinājumu noorganizēt Manabes Akikacu – vienošanos starp Japānu un ASV par Japānas atvēršanu amerikāņiem bez imperatora piekrišanas parakstījušās amatpersonas, slepkavību, viņš tiek uzskatīts par pašu nozīmīgāko Meidzi restaurācijas iedvesmotāju. Tostarp Sjoins ir pasludināts par sintoisma dievību.

Tokagavas sjogunāts, jāatgādina, izveidojās 1603. gadā, pēc tam, kad Japānā ar Tokugavas dzimtas uzvaru noslēdzās ilgs un asiņains pilsoņu karš starp ietekmīgāko daimjao dzimtām. Kopš tā laika visa reālā vara valstī atradās sjogunu (būtībā militāro diktatoru) rokās, bet imperatora vara bija tikai simboliski. Tāpat ievērojami ierobežotas tika arī pārējo daimjao tiesības, bet viņi paši – pakļauti stingrai kontrolei. XIX gadsimtā Japānā it īpaši intelektuāļu vidū savukārt plaši izplatījās viedoklis, ka sjogunu īstenotā norobežošanās no ārpasaules kaitē Japānas interesēm, un ka vara atgriežama imperatora rokās, kas ļautu sākt Japānas ekspansiju, pievienojot valstij jaunas teritorijas. Šā iemesla dēļ sjogunāta noslēgtā Japānai pazemojošā vienošanās ar ASV un citām rietumvalstīm izraisīja vētrainu nacionālistu sašutumu. Devīze, kuru sludināja Sjoins un citi japāņu intelektuāļi, un kurai jaunībā sava skolotāja ietekmē kaismīgi piekrita arī Hirobumi, skanēja – varu imperatoram, padzīšanu – barbariem (ārzemniekiem)!

Cīņa pret sjogunātu

Sjoina idejas, tajā skaitā pārliecība, ka japāņiem jāiepazīst ārvalstu militārās zināšanas, lai spētu uzvarēt „rietumniekus” un padzīt viņus no valsts, atstāja ievērojamu iespaidu uz Ito uzskatiem, un 1858. gadā viņš un vēl vairāki Sjoina skolnieki devās uz Nagasaki, apgūt militārās zināšanas. Nākošajā gadā Ito, kopā ar vēl vienu vēlāk ievērojamu Japānas valstvīru Kido Takajosi apmeklēja Edo (toreizējais Tokijas nosaukums), kur pievienojās antisjogunāta kustībai. 1862. gadā Ito Hirobumi, Takasugi Sinsaku, Inoue Kaoru un vēl vairāki citi vēlāk ievērojami impēriskās Japānas politiķi aizdedzināja Lielbritānijas vēstniecību Edo, bet vēl gadu vēlāk, pateicoties Hagi hana vadības atbalstam (vairākums japāņu augstākās aristokrātijas tāpat vēlējās varas atgriešanu imperatora rokās un atradās opozīcijā Tokugavas sjogunātam, lai gan neuzdrošinājās izrādīt atklātu pretestību), Ito, vēlākais viņa pirmā ministru kabineta ārlietu ministrs Inoue Kaoru un vēl trīs viņu domubiedri devās mācīties uz Lielbritāniju. Pie kam tā kā sjogunāts japāņiem bija aizliedzis doties uz ārzemēm, brauciens notika slepenībā, bet studenti izmantoja pieņemtus vārdus. Vispirms viņi tika aizvesti uz Nagasaki, tad pārģērbti britu jūrnieku formas tērpos un devās uz Šanhaju, bet jau no turienes uz Lielbritāniju. Viss ceļš aizņēma sešus mēnešus.

Lielbritānijā Hirobumi plānoja pavadīt vairākus gadus, tomēr jau pēc pavisam neilga laika devās atpakaļ uz dzimteni, pie kam viņa uzskati par to, kā japāņiem attiekties pret ārzniekiem bija mainījušies – pateicoties Lielbritānijā gūtajai pieredzei, Hirobumi sāka uzskatīt, ka viņu padzīšana no Japānas nav reāla, kā arī kļuva par pārliecinātu Japānas vesternizācijas piekritēju. Par viņa steidzīgās atgriešanās iemeslu savukārt kļuva konflikts starp ārvalstīm un Hagi hana valdību par tiesībām izmantot Simonoseki līci, kas beidzās ar to, ka japāņu spēki atklāja uguni pa līcī tobrīd esošajiem četru rietumvalstu karakuģiem. Pēc atgriešanās Japānā Hirobumi centās noregulēt konfliktu starp britiem, kuri pārstāvēja visu ārvalstu intereses un daimjao Ito Mori diplomātiskā ceļā, cenšoties pārliecinot pēdējo izmaksāt britiem viņu pieprasītās kompensācijas. Savu viedokli Hirobumi pamatoja ar to, ka konfliktēt ar britiem un citām rietumvalstīm ir bīstami.

Atsevišķi ir vērts piebilst, ka Hirobumi centieni atrast izlīgumu starp Hagi hanu un britiem noveda pie hana konservatīvi noskaņotās vadības daļas neapmierinātību, un pret Hirobumi tika vērsti vairāki atentāta mēģinājumi. Viena no atentāta mēģinājumiem laikā Hirobumi nācās glābties bēgot, un viņu zem sava mājokļa grīdas paslēpa geiša vārdā Umeko, kura 1866. gada aprīlī kļuva par viņa dzīvesbiedri.

Pēc krīzes Simonoseki līci Hirobumi visus spēkus veltīja sjogunāta varas gāšanai, un aizvien pieaugošā opozīcija 15. no Tokagavas sjogunāta sjoguniem, Tokagavam Josinobu, noveda pie tā, ka pēdējais 1867. gada 9. novembrī paziņoja imperatora sūtņiem par savu atteikšanos no sjoguna amata un varas nodošanu atpakaļ imperatora rokās. Pie kam sākotnējais priekšlikums, kuru Josinobu iesniedza Tosas hana pārstāvji, paredzēja, ka Tokagavas arī turpmāk saglabās ievērojamu lomu Japānas politikā, tostarp atradīsies turpmāko valdību priekšgalā, kurās vienlaikus ievērojami palielināsies daimjao loma un ietekme. Vienlaikus šī iecere Hagi un Sacumas hanu aktīvās pretestības dēļ cieta neveiksmi – 1868. gada 3. janvārī notika valsts apvērsums, tika pasludināta imperatora Mucuhito varas pilnīga atjaunošana, kā arī izveidota jauna valdība jau bez Tokugavām un viņa atbalstītājiem. Par Mucuhitas devīzi kļuva Meidzi – apgaismota valdīšana.

Ito Hirobumi šajā Japānas vēsturei ļoti nozīmīgajā vēstures punktā tikmēr oficiāli kļuva par samuraju, bet pēc sjogunāta pretinieku pilnīgas uzvaras – par jaunās valdības padomnieku (sanjo) ārlietu jautājumos. Tostarp viņš kļuva par tulku imperatora sarunās ar ārvalstu sūtņiem. Tāpat Hirobumi tika iecelts par Hjogo prefektūras valdnieku – šīs prefektūras galvaspilsēta Kobe 1868. gadā tika atvērta ārzemniekiem. Tieši Hjogo prefektūra Hirobumi vadībā arī kļuva par vietu kur straujos tempos tika īstenota politiskā un ekonomiskā modernizācijā, un no kurienes tā pēc tam izplatījās visas valsts teritorijā.

Ietekme valdības rindās

Pēc imperatora varas restaurācijas izveidotās Japānas valdības (sansoku) priekšgalā atradās princis Arisugava, bet veidota šī valdība tika, balstoties uz principiem, kādi tika izmantoti Ķīnā VII gadsimtā. Sansoku bija padome, kuras priekšgalā atradās prezidents (izmantojot mums pierasto terminoloģiju, šajā gadījumā princis Arisugava), un kura sastāvēja no divām padomnieku grupām – desmit jaunākajiem (gidzo) un divdesmit vecākajiem (sanjo) padomniekiem. Hirobumi šajā valdībā ieņēma mazsvarīgu jaunākā padomnieka posteni, tomēr viņa ietekme sansoku rindās bija jūtami lielāka, nekā ieņemtais amats, un turpināja palielināties, it īpaši pēc tam, kad viņš kļuva arī valsts padomes locekli, galveno padomnieku ārlietu jautājumos. 1869. gadā Hirobumi kļuva arī par Japānas finanšu ministra padomnieku, un kopā ar Okumu Sigenobu (vēl vienu aktīvu sjogunāta varas gāzēju) pārzināja visus ar valsts „atvēršanu” ārzemniekiem, kā arī Japānas dzelzceļa tīkla izveidi saistītos jautājumus.

1870. gadā Hirobumi savukārt devās uz ASV, ar mērķi iepazīt Savienoto Valstu finanšu sistēmu. Šā brauciena laikā viņš iepazinās ar ASV valsts sekretāru (ārlietu ministru) Hamiltonu Fišu, kurš uzdāvināja viesim no Japānas ASV konstitūcijas eksemplāru, kā arī federālo likumu apkopojumu. Tiesa, pēc Hirobumi domām Japānā nedz ASV konstitūcija, nedz likumi nebija piemērojami. Pēc atgriešanās dzimtenē viņš savukārt kļuva par Japānas nodokļu dienesta vadītāju, kā arī aktīvi iesaistījās administratīvās reformas īstenošanā – šīs reformas gaitā tika likvidēti feodālie valdījumi un izveidota prefektūru sistēma.

1871. gadā Japānas valdība pieņēma lēmumu nosūtīt uz Eiropu un ASV sūtniecību, kuras priekšgalā atradās ārkārtējais un pilvarotais vēstnieks Ivakura Tomoti. Sūtniecības sastāvā bija 42 cilvēki, daudzi no kuriem jau bija vai vēlāk kļuva par ievērojamiem Meidzi laikmeta politiķiem, tostarp arī Hirobumi. Kā pēdējais vēlāk rakstīja savos memuāros, Japānas delegācija cerēja panākt, ka tiek pārskatītas iepriekš noslēgtās vienošanās ar rietumvalstīm ar mērķi „panākt izdevīgumu Japānai nākotnē”. Hirobumi bija izstrādājis priekšlikumus, kuri paredzēja pakāpenisku nevienlīdzīgo un Japānai neizdevīgo līgumu pārskatīšanu, risinot sarunas atsevišķi ar katru no rietumvalstīm. Vispirms Japānas delegācija devās uz ASV, tomēr tā kā sarunas ātri nonāca strupceļā, Japānas valdība pieņēma lēmumu atteikties no šī plāna, uzskatot – nevienlīdzīgo līgumu pārskatīšanai jānotiek pie „apaļā galda” vienlaikus ar visām rietumvalstīm. Pie kam pastāvēja arī pamatotas šaubas par rietumvalstu gatavību atteikties no to privilēģijām Japānā.

Pēc atgriešanās Japānā Hirobumi turpināja ieņemt virkni augstu amatu, kā arī kļuva par vienu no galvenajiem diskusijas par Korejas pievienošanas Japānai nepieciešamību dalībniekiem. Diskusiju aizsāka augsta ranga ierēdnis un ietekmīgs feodālis Saigo Takamori (viens no pašiem nozīmīgākajiem samurajiem Japānas vēsturē, oficiāli atzīts par vienu no trim Meidzi restaurācijas varoņiem), kurš prasīja nekavējoties sākt karagājienu uz Koreju. Hirobumi un citi mērenās līnijas piekritēji tikmēr uzskatīja, ka Japāna sākt karu nav gatava un ka tai nepieciešams rūpīgi sagatavoties teritoriālajai ekspansijai, pie kam ne tikai ekonomiskajā un militārajā, bet arī diplomātiskajā ziņā. Vērienīgais strīds, jāpiebilst, beidzās ar Takamori atstādināšanu no amata. Cits nozīmīgs notikums, kurā tāpat aktīvi piedalījās Hirobumi, bija Rjūkjū salu pievienošana Japānai, neraugoties uz Ķīnas protestiem (Rjūkjū salas atradās vasaļatkarībā no Ķīnas).

Valsts pirmais premjerministrs

Visus turpmākos gadus Hirobumi turpināja palielināt savu ietekmi – kā pateicoties saviem personiskajiem talantiem un darbaspējām, tā arī vairākiem papildus apstākļiem. Viņš bija redzams cīnītājs par imperatora varas atjaunošanu un piederēja tai politiķu grupai, kuras nopelni šajā ziņā tika atzīti un novērtēti, tāpat par Jamaguči prefektūru kļuvušais Hagi hans bija viens no bagātākajiem un ietekmīgākajiem valstī, bet Hirobumi lielā mērā pārstāvēja arī šīs prefektūras intereses. 1878. gadā viņš ieņēma pirmo oficiāli nozīmīgo amatu valdībā, kļūstot par iekšlietu ministru, un jau 1879. gada februārī Hirobumi vadībā tika īstenota izglītības reforma, kuras rezultātā izglītība vismaz sākumskolas līmenī kļuva plaši pieejama. 1881. gadā Hirobumi panāca tā brīža finanšu ministra Okumas Sinegubu, starp kuru un Hirobumi pastāvēja asas domstarpības par konstitucionālo reformu un tās nepieciešamību, aiziešanu no valdības. Sinegubu līdz tam tika uzskatīts par ietekmīgāko politiķi valdības sastāvā, un viņa vietā par tādu kļuva Hirobumi.

Pēc viņa iniciatīvas 1884. gadā tika reformēta Japānas aristokrātija, ieviešot jaunu hierarhiju, līdzīgu Eiropas aristokrātijas hierarhijai, tostarp pats Hirobumi kļuva par hakusaku (grāfu). Diplomātijā Hirobumi šajā laikā normalizēja Japānas un Ķīnas attiecības. Tāpat tika veikti pārkārtojumi valdībā, pielīdzinot tās darbības principus Eiropas (pirmkārt Vācijas) valdībām, un 1885. gada decembrī tika paziņots par pirmā šāda veida ministru kabineta izveidi, par kuras vadītāju jeb pirmo Japānas premjerministru kļuva Hirobumi. Jau kā premjerministrs viņš savukārt īstenotaja kā administratīvā aparāta, tā konstitucionālo reformu, kas tiek uzskatīts par Hirobumi galveno nopelnu. Arī Japānas jaunā konsitūcija balstījās uz Vācijas un arī Austrijas konstitūcijām – Hirobumi 1882. gadā apmeklēja abas šīs valstis (un vēl vairākas citas Eiropas valstis), kur iepazinās ar virkni redzamu Eiropas politiķu, tajā skaitā ar Otto Bismarku. Tostarp šīs reformas ietvaros tika ieviests imperatora mūža padomnieku (genro) statuss. Šādu titulu saņēma arī Hirobumi, kurš vienlaikus kļuva arī par imperatora Slepenās padomes priekšsēdētāju. Paralēli šiem procesiem, jāpiebilst, Japānā izveidojās pirmās politiskās partijas, tostarp Hirobumi bija viena no redzamākajām personībām Imperatora konstitucionālajā partijā.

Hirobumi Japānas premjerministra amatu ieņēma kopumā četras reizes, vadot kā pirmo, tā arī trešo, astoto un desmito ministru kabinetus. Šajā laikā viņa vadībā tika īstenota vēl virkne citu mazāk nozīmīgu reformu, tāpat Japāna centās aktīvi iesaistīties Ķīnas pilsoņu karā, tostarp pretendējot uz savu daļu ietekmes, ko gan nepieļāva rietumvalstis. 1895. gadā viņš arī kļuva par kadzuku (marķīzu). Vienlaikus visu šo laiku turpinājās arī nebeidzamās iekšpolitiskās intrigas, no kurām nogurušais Hirobumi 1901. gadā paziņoja par atkāpšanos no premjera amata, lai pievērstos galvenokārt Korejas jautājumam.

Japānas – Krievijas kara (1904-1905) laikā Hirobumi, jāpiebilst nebija šā kara piekritējs, uzskatot, ka Japānai konflikts ar Krieviju nav nepieciešams, jo Japānai nepieciešamo Krievijas piekāpšanos Korejas jautājumā iespējams panākt arī diplomātiskā ceļā. Hirobumi arī palika viens no tiem Japānas politiskās elites pārstāvjiem, kuri spēja saglabāt labas attiecības ar Krievijas pārstāvjiem. Tāpat Hirobumi bija Japānas un Lielbritānijas tuvināšanas pretinieks, uzskatot, ka briti cenšas izmantot Japānu saviem ģeopolitiskajiem mērķiem. (Nespēja novērst Japānas un Lielbritānijas līguma par sadarbību parakstīšanu bieži tiek uzskatīta par faktisko Hirobumi aiziešanas no politikas 1901. gadā, tikai pusgadu pēc tam, kad tika izveidota viņa ceturtā valdība, bieži tiek uzskatīta par faktisko viņa demisijas iemeslu.) Ekspansiju Korejā Hirobumi savukārt sāka gatavot vēl atrodoties Japānas premjerminstra krēslā, tostarp slēdzot diplomātiskas vienošanās ar mērķi panākt Korejas atzīšanu par Japānas protektorātu starptautiskā mērogā, lai lielākā vai mazākā mērā viņam arī izdevās.

Atentāts Korejas dēļ

1905. gada novembrī Hirobumi vadīja Japānas misiju uz Koreju, lai noslēgtu vienošanos par protektorātu, kas bija kļuvis iespējams pēc Japānas – Krievijas kara. Oficiālā Japānas nostāja bija, ka tieši Tokija ar ieročiem rokās „nosargājusi Korejas neatkarību”, kas gan ne gluži atbilda patiesībai. Līgums par protektorātu tika parakstīts 1905. gada 17. novembrī, savukārt Hirobumi nedaudz vēlāk kļuva par Japānas ģenerālrezidentu (vietvaldi) Korejā. 1907. gadā tika parakstīta jau jauna vienošanās, atbilstīgi kurai Japānas ģenerālrezidenta rokās nonāca būtībā neierobežota vara pussalā. Tiesa, 1909. gadā viņš no šā amata atkāpās, oficiāli šo atkāpšanos pamatojot ar atkārtotu iecelšanu par Slepenās padomes priekšsēdētāju, lai gan izplatīts ir viedoklis, ka Hirobumi atkāpās galvenokārt tādēļ, ka uzskatīja savus mērķus par sasniegtiem, bet Koreju, par de facto iekļautu Japānas sastāvā.

Fragments no Ziemeļkorejas (sic!) filmas par šamajiem notikumiem. Patiesībā viss, protams, notika ne gluži tā, bet nu ko korejieši domā par Hirobumi tur ir skaidrs.

Vienlaikus notikumi Korejā kļuva arī par Hirobumi nāves iemeslu. Drīz pēc atkāpšanās no pussalas ģenerālrezidenta amata viņš devās uz Harbinu, lai tur jau kā Slepenās padomes priekšsēdētājs risinātu sarunas ar Krievijas diplomātiem. Harbinā Hirobumi ieradās 26. oktobrī, aizvadīja īsu tikšanos ar krievu diplomātiem, un devās uz pilsētas dzelzceļa staciju, kur viņu gaidīja pilsētā mītošie japāņi. Hirobumi kortežs jau bija gandrīz pabraucis garām sveicēju pūlim, kad 26 gadus vecais korejiešu nacionālists’Ans Čungins, kurš speciāli bija ieradies Harbinā ar mērķi nogalināt Hirobumi „par visu ļaunumu” trīs reizes izšāva uz viņu no revolvera. Lai arī apsardzes policisti pēc šiem trim šāvieniem notrieca Čunginu no kājām, viņš ar ar saucienu „Banzai, Koreja!” spēja izšaut vēl trīs reizes. Pusstundu pēc uzbrukuma Hirobumi mira, bet viņa pēdējie vārdi bijuši: „Viņš nogalināja mani. Pilnīgs muļķis!”

Šie vārdi, jāpiebilst, izrādījās pravietiski. Čungins cerēja, ka Hirobumi noslepkavošana novedīs pie sacelšanās un Korejas neatkarības atgūšanas, tomēr tā vietā līdz tam (lielā mērā pateicoties Hirobumi nostājai) korejiešiem nosacīti labvēlīgā protektorāta režīma tika ieviesta pilnīga okupācija. Čunginam savukārt 1910. gada 9. februārī tika piespriests nāvessods, kas tika izpildīts 26. martā.

Hirobumi mirstīgās atliekas ar karakuģi savukārt tika nogādātās Japānā, kur viņš 1909. gada 11. novembrī tika apglabāts Ito dzimtas kapličā Tokijā. Atvadīties no Hirobumi ieradās ap 400 tūkstošiem cilvēku, bet līdzjūtību viņa tuviniekiem izteica visa Japānas politiskā elite, ieskaitot imperatoru, kā arī liels skaits ārvalstu politisko līderu, tajā skaitā ASV prezidents Viljams Tafts. Japānas pirmajam premjeram veltītus atvadu vārdus arī publiskoja gandrīz visi pasaules nozīmīgākie laikraksti.

Ito Hirobumi par vienu no pašiem izcilākajiem politiķiem valsts vēsturē tiek uzskatīts arī mūsdienu Japānā, lai gan aiz Japānas robežām un pirmkārt jau Korejā attieksme ne tuvu nav tik viennozīmīga. Hirobumi bija kaismīgs Japānas impērijas un teritoriālās ekspansijas piekritējs, kas zināmā mērā aizēno viņa sasniegumus.

Jaunākie ieraksti:

Padalīties:

Arhīvs: Laimīgais princis, kas mainīja Japānu
< Iepriekšējā
Arhīvs: Korejas karš – septiņdesmit gadi bez miera līguma
Turpināt >