Arhīvs: Leģenda par samurajiem no Ako jeb 47 roniniem

01.12.2024. Izvilku no saviem digitālajiem arhīviem vēl vienu stāstu par Japānu. Laikam jau vienu no pašiem zināmākajiem – par 47 roniniem. Lēšu, ka ar to Japānas tēmu uz kādu laiku varētu noslēgt, lai gan man te ir doma vēl kādā brīvākā brīdī noskatīties arī seriālu Sjoguns (vai Šoguns – pats īsti nezinu, kā latviešu valodā ir pareizāk, bet līdz šim rakstīju ar sjo). Bet pagaidām par īstajiem, nevis vesternizētajiem roniniem.

Leģenda par 47 roniniem, zināma arī kā leģenda par Ako atriebību jeb leģenda par samurajiem no Ako ir pasaulē pati zināmākā no japāņu leģendām, kuras pamatā ir reāli notikumi, pie kam bieži ne mazāk dramatiski kā tautas nostāstos un literatūrā aprakstītie.

Visi ar 47 roniniem aprakstītie notikumi risinājās tā sauktajā Edo periodā jeb Tokugavas sjoganātā, sjoguna Tokugavas Cunajosi valdīšanas laikā (1680 – 1709), apmēram gadsimtu pēc tam, kad Japānā bija noslēdzies ilgs un nežēlīgs karš par varu valstī starp ietekmīgākajām daimjao (lielo militāro feodāļu) dzimtām. Minētais karš noslēdzās 1603. gadā ar Tokugavas dzimtas uzvaru, pēc kuras šīs dzimtas galvas kļuva par būtībā neierobežotiem valdniekiem – sjoguniem (sava veida militāriem premjerministriem), lai gan nomināli skaitījās, ka valsti turpina vadīt imperatori.

Sjogunu un daimjao savādās attiecības

Savulaik neatkarīgie un ar Tokugavām cīnījušies daimjao, elite japāņu sabiedrībā elitāro samuraju vidū, kurus zināmā mērā (bet ne pilnībā) var salīdzināt ar rietumu grāfiem vai hercogiem, sjogunātā savukārt tika pakļauti stingrai kontrolei un nonāca ievērojamā atkarībā no sjoguniem, tostarp bija spiesti maksāt nodokļus, kā arī izdalīt ievērojamu skaitu savu cilvēku dažādu darbu veikšanai. Edo periodā daimjao skaits Japānā atradās 250-270 cilvēku robežās, regulāri tikai atjaunoti un publiskoti viņu vārdi, sava veida augstākās aristokrātijas saraksts, savukārt daimjao valdījumos notiekošo nemitīgi kontrolēja sjogunu nozīmēti ierēdņi, kuri nekavējoties ziņoja sjogunam par visu, kas tiem šķita aizdomīgs un Tokugavu varu apdraudošs. Papildus tam tika pieņemta virkne daimjao varu ierobežojušu likumu, tajā skaitā arī likums, atbilstīgi kuram tiesības uz šo titulu bija tikai feodāļiem, kuru gada ienākumi pārsniedza desmit tūkstošus koku rīsu. Koku ir vienlaikus kā tilpuma, tā sava veida universālā mērvienienība viduslaiku Japānā. Kā tilpuma mērvienība viens koku ir līdzvērtīgs nedaudz vairāk nekā 180 litriem, bet kā universālā mērvienība (ja vienkāršoti, tad pārrēķinot visu iespējamo rīsos) koku tika izmantots arī ienākumu, nodokļu un feodālo klanu varas noteikšanai. Tika uzskatīts, ka ar koku rīsu ir pietiekami, lai uzturētu vienu samuraju viena gada garumā. Šādu aprēķinu sistēmu ieviesa pirmais no sjoguniem, Tokugava Iejasu, kurš pēc pilsoņu kara beigām izputināja savus galvenos ienaidniekus, bet pēc tam rūpīgi pieskatīja, lai neviena no daimjao dzimtām nesasniegtu tādu ekonomisko varenību, kas ļautu tām apdraudēt Tokugavu varu. Par to, lai visi ienākumi tiktu rūpīgi uzskaitīti, savukārt rūpējās īpaši ierēdņi.

Tāpat, lai nepieļautu, ka daimjao savā starpā slēdz kādas slepenas vienošanās vai kaļ sazvērestību plānus, pirmais no sjoguniem ieviesa vēl citus drošības pasākumus, viens no kuriem vismaz eiropiešiem vienmēr ir šķitis pārsteidzošs kā mērogu, tā neordināritātes ziņā. Atsķirībā no eiropiešiem, kuri lai arī mēdza piekopt ķīlnieku sagrābšanas taktiku, tomēr publiski vienmēr nosodīja šādu rīcību, samurajiem tas nebija nekas neparasts, tomēr Tokugava Iejasu daimjao un viņu ģimenes locekļu turēšanu par ķīlniekiem pacēla valsts politikas līmenī un īstenoja tikpat kā nekur (ja neskaita pavisam eksotiskas vietas) nepieredzētos mērogos. Atbilstīgi pirmā sjoguna ieviestajai tradīcijai, kuru pārkāpt daimjao nebija nekādu iespēju, katrs otrais gads daimjao bija jāpavada sjoguna galmā, savukārt kad viņi devās uz saviem īpašumiem, galmā „viesojās” lielāko feodāļu tuvākie ģimenes locekļi. Nekādi izņēmumi šajā ziņā netika pieļauti, un tradīciju bija spiesti ievērot pat sjogunam paši lojālākie feodāļi. Ņemot vērā, ka daudzi daimjao īpašumi atradās tālu no galvaspilsētas, bet ceļošana aizņēma daudz laika, feodāļu iespējas vienoties par sazvērestībām tika samazinātas vēl vairāk. Tāpat visā Japānas teritorijā uz ceļiem tika izvietoti īpaši posteņi, kuros tika uzskaitīti visi ceļotāji, īpašu uzmanību pievēršot daimjao un viņu svītu uzskaitei. Posteņu sūtītie ziņojumi pašsaprotami ļāva varas iestādēm izsekot augstāko feodāļu ceļojumiem, kā arī ātri atklāt jebkuras aizdomīgas (raugoties no sjoguna skatu punkta, protams) pārvietošanās.

Cita sjogunātā ieviesta tradīcija un vienlaikus likums, bija stingri reglamentēts daimjao svītu locekļu skaits, kā arī noteikti rituāli, kas damjao un viņu svītām bija jāievēro, ceļojot pa valsti, ierodoties galvaspilsētā un pametot to, u.c. Tā sjoguna Tokugavas Josimunes valdīšanas laikā (1716 – 1745) daimjao, kuru gada ienākumi bija vairāk par 200 tūkstošiem koku rīsa, svītas sastāvēja no 120-130 samurajiem, kā arī no 250-300 kalpiem. Tie daimjao, kuru gada ienākumi nepārsniedza 100 tūkstošus koku rīsa, drīkstēja atvest uz galvaspilsētu attiecīgi 80 samurajus un 140 kalpus. Daimjao pārvietošanās pa valsti procesijas rezultātā bija ārkārtīgi greznas un pompozas, kas no vienas puses, protams, demonstrēja vienkāršajiem iedzīvotājiem feodāļu varenību un bagātību, taču no otras – katastrofāli atsaucās uz daimjao labklājību, jo svītu uzturēšana un ceremoniālo izdevumu segšana bija viņu pašu pienākums. Visas šīs tradīcijas, jāpiebilst, saglabājās līdz pat Meidzi restaurācijai, un 1862. gadā kļuva par cēloni militāram konfliktam starp Japānas Sacumas feodu un Lielbritāniju. Pie īsa kara noveda tā sauktais Namamugi incidents, kas notika pavisam drīz pēc pirmo britu diplomātu un tirgoņu ierašanās Japānā. Kad vietējā daimjao pārvietošanās laikā vairāki britu tirgoņi ne tikai neizrādīja „pienācīgo cieņu”, metoties ceļos, bet vēl arī demonstrēja savu sašutumu par to, ka daimjao svīta aizšķērsojusi viņiem ceļu, svītas samuraji bez liekām ceremonijām atjaunoja kārtību, nogalinot vienu un smagi ievainojot divus britus. Militārā konflikta sekas Sacumas daimjao gan bija daudz mazāk iepriecinošas, tomēr kopumā šis notikums uzskatāmi rāda, kāda kārtība un tradīcijas pastāvēja sjogunātā.

Vecā un jaunā aristokrātijas

Ar 47 ronieniem saistīto notikumu dēļ īpaši ir vērts uzsvērt, ka līdztekus militārajai aristokrātijai – samurajiem un to elitei daimjao, Japānā pastāvēja arī ļoti ietekmīga dzimtu jeb galma aristokrātija – kuge. Pēdējā sastāvēja pamatā no ļoti senām dzimtām, ar salīdzinoši nelieliem īpašumiem, un tradicionāli ieņema dažādus augstus posteņus sjogunu un imperatoru galmos, valsts pārvaldē, u.c. Pats vārds kuge, jāpiebilst, burtiski nozīmē „valsts māja” un sākotnēji tā tika dēvēts imperatora galms, līdz vēl 9. gadsimta otrajā pusē par kuge sāka devēt visus galminiekus un ierēdņus. Pēc tam, kad Japāna kļuva par samuraju un militāro feodāļu valsti, kuge zaudēja lielāko daļu kā bagātību, tā ietekmes, tostarp arī tādēļ, ka nespēja iekļauties samuraju vidū sava pacifisma dēļ. Interesanti, ka gandrīz visu vēlāk slavenu daimjao dzimtu priekšteči apmēram gadu tūkstošu mijā ir bijuši kuge nozīmēto viņu īpašumu pārvaldnieki. Minētajā laikā posmā aristokrāti masveidā pārcēlās uz toreizējo galvaspilsētu Kioto, par kuge cienīgu nodarbošanos tika uzskatītas vienīgi literatūra un māksla, kā arī vēl valsts pārvalde, bet īpašumi un ar tiem saistītie jautājumi tika atstāti pārvaldnieku ziņā. Šā iemesla dēļ kuge pret samurajiem sākotnēji attiecās nicinoši, un arī samuraji nejuta pret viņiem īpašas simpātijas, tomēr kuge ilgstoši saglabāja formāli augstus amatus galmā un valdībā, kā arī ļoti skanīgus titulus.

Tokagavas dzimtas nākšanas pie varas brīdī vecā aristokrātija, jāpiebilst, bija palikusi arī bez tituliem un amatiem, tāpat feodālo karu laikā tā nespēlēja gandrīz nekādu lomu, un visticamāk, ka būtu nolemta lēnai aizmirstībai, atstājot savus vārdus vienīgi mākslā un literatūrā, tomēr pirmais no Tokagavu sjoguniem arī šeit saskatīja iespējas nostiprināt savu varu. 1615. gadā sjoguns atjaunoja kuge titulus, kā arī nozīmēja viņus daudzos amatos savā galmā, apmaiņā pret zvērestu par bezierunu uzticību un pakļaušanos tieši sjogunam un Tokagavām. Kuge sjogunātā arī tika plaši izmantoti, lai kontrolētu daimjao, un lieki piebilst, ka starp abiem aristokrātijas atzariem valdīja izteiktas savstarpējās antipātijas.

Daimjao un galma ceremonijmeistars

Viss iepriekš minētais Japānā un tās toreizējā galvaspilsētā Edo (daļā no mūsdienu Tokijas) bija spēkā visā Tokagavas sjoganāta laikā un nešaubīgi atstāja ievērojamu ietekmi arī uz reālajiem notikumiem, kuros balstīta leģenda par 47 roniniem. Šis vārds tulkojas apmēram kā „ceļinieks”, un šādi tika apzīmēti galvenokārt samuraji, kas zaudējuši sava daimjao uzticību un attiecīgi arī atbalstu, vai arī samuraji, kas pieļāvuši sava suverēna nāvi, paši paliekot dzīvi. Bija vēl arī citi iemesli, kad samuraji kļuva par roniniem, pie kam nekādi nespējot ietekmēt statusa maiņu. Piemēram, gadījumos, kad viņu suverēnos mira no kādas slimības, neatstājot mantiniekus, kā rezultātā valdījums kļuva par sjogunāta (t.i. valsts) īpašumu. Tāpat šādi mēdza dēvēt arī samurajus – vienpatņus, kas paši bija izvēlējušies šādu ceļu, un nevēlējās stāties kāda feodāļa dienestā. Visos gadījumos vārdam „ronins” visbiežāk bija negatīva nozīme, jo samuraju kodekss busido prasīja uzticamu beizierunu kalpošanu viņu suverēniem, un attiecīgi samurajs bez suverēna netika uzskatīts par īstu samuraju. Kaut gan šeit ir arī izņēmumi, un vēsture ir saglabājusi leģendāru un ļoti cienītu šādu samuraju vārdus.

Pati leģenda tikmēr sākās dēļ nesakaņām starp Ako pils un valdījuma trešo daimjao Asano Naganori un sjoguna Tokugavas Cunajosi galma ceremonijmeistaru jeb koke Kiru Josinaki, 17. Kiras dzimtas galvu, kurš pārstāvēja senu kuge dzimtu, un kura dzimtas īpašums, kā liecina saglabājušies dokumenti, nodrošināja viņam 4200 koku rīsu gadā. Pēc tēva nāves deviņu gadu vecumā par ar „rīsu ienākumu” ne īpaši bagātās (cik noprotams – jūtami zem simts tūkstošiem koku rīsu gadā) Ako daimjao kļuvušais Asano Naganori lielu daļu laika bija spiests pavadīt sjoguna galmā Edo, kur viņam bija piešķirts goda tituls, kas tulkojas kā „ierēdnis, atbildīgs par celtniecību”, tāpat jaunais daimjao ik pa brīdim tika nozīmēts dažādos mazsvarīgos un īslaicīgos galma amatos. 1683. gadā viņš pirmoreiz tika nozīmēts par vienu no ierēdņiem, kuri pieņem imperatora galma sūtņus pie sjoguna, un attiecīgi tikās arī ar Kiru Josinaki, kurš jau tolaik ieņēma sjoguna galma ceremonijmeistara amatu, tomēr vai abiem aristokrātiem jau tolaik radās kādas domstarpības, nav zināms. Leģenda, protams, vēsta, ka jā, taču cik lielā mērā šis apgalvojums atbilst patiesībai, pateikt vairāk nav iespējams. Vēl par reālo Asano Naganori ir skaidri zināms, ka 1694. gadā viņš smagi saslimis un atradies gandrīz uz nāves gultas. Tā kā tiešu mantinieku Ako daimjao nebija, kas nozīmēja – viņa nāves gadījumā Ako valdījums pāries sjogunāta īpašumā, bet viņa samuraji kļūs par roniniem, daimjao oficiāli adoptēja savu jaunāko brāli Asano Nagahiro, kuru sjoguns atzina par viņa mantinieku.

1701. gada sākumā, savās kārtējās atrašanās sjoguna galmā Edo laikā Asano Naganori atkārtoti tika nozīmēts tajā pašā mazsvarīgajā un īslaicīgajā ierēdņa, kas pieņem imparatora sūtņus pie sjogunam amatā. Atbilstīgi pastāvošajai kārtībai, galma ceremonijmeistaram Kiram Josinaki, kura pārziņā atradās protokola jautājumi, vajadzēja sniegt Naganori nepieciešamās instrukcijas, tomēr starp abiem aristokrātiem izcēlās ass strīds. Kā tiek uzskatīts (un kā vēsta arī leģenda) ceremonijmeistars pieprasījis no daimjao kukuli par padomu sniegšanu, kuru Naganori kategoriski atteicies maksāt. Jau pēc tam Josinaki publiski apvainojis daimjao, nosaucot viņu par neaudzinātu un nepieklājīgu lauku nekauņu, un atļāvies vēl citus aizvainojušus izteikumus, kas novedis pie tā 1701. gada 21. aprīlī, tieši dienā, kad sjoguna pilī bija jāierodas imperatora sūtņiem, vienā no pils gaiteņiem satiekoties daimjao un ceremonijmeistaram, pirmais uzbrucis Josinaki ar zobenu, taču tā kā uzbrukums noticis pils sardzes acu priekšā, pirms ticis apcietināts, paspējis ceremonijmeistaru tikai ievainot. Vai arī ticis apcietināts pirms paspējis nokļūt līdz Josinaki, leģendas versijas šajā ziņā atšķiras.

Divus gadus gatavota atriebība

Sjoguns, uzzinot par notikušo, nekavējoties pieņēma bargu lēmumu. Asano Nagagori tika pavēlēts izdarīt seppuku – rituālo pašnāvību, uzšķēržot sev vēdēru. Izdarot šādu, ārkārtīgi sāpīgu un mokošu pašnāvību, samuraji vienlaikus demonstrē kā savu nicinājumu pret sāpēm, tā arī savu nodomu tīrību. Ir vērts piebilst, ka lielā mērā pateicoties beletristikai ir izplatīts viedoklis, ka starp seppuku un harakiri nav liekama vienādības zīme, un tikai pirmā uzskatāma par īstu rituālo pašnāvību. Patiesībā šis viedoklis neatbilst patiesībai – seppuku ir oficiālais, bet harakiri – sarunvalodā izmantotais viena un tā paša rituāla apzīmējums. Tāpat seppuku ne vienmēr nozīmē, ka pašnāvniekam obligāti jāuzšķērž sev vēders – priviliģētos gadījumos pietiek ar nodoma apzīmēšanu, pēc kura īpašs palīgs (visbiežāk pašnāvnieka labākais draugs vai cita uzticības persona) zibenīgi nocērt viņam galvu. Sievietēm no samuraju dzimtām savukārt tika ļauts izdarīt seppuku, pārgriežot sev rīkli vai iedurot ritālo dunci sirdī.

Asano Nagagori, cik noprotams, pašnāvību nācās izdarīt pašam, tāpat par labu sjogunātam tika konfiscēts viņa domēns, bet samuraji – daimjao vasaļi kļuva par roniniem. 47 no viņiem ar Asano Nagagori bijušo galveno padomnieku Oisi Kuranosuke priekšgalā pēc šiem notikumiem deva zvērestu atriebt savu suverēnu, nogalinot viņa pāridarītāju, un pie viena attaisnojot arī savus vārdus. Pie kam visi apzinājās, ka pēc zvēresta īstenošanas arī viņus gaida nāve.

Lai neradītu aizdomas, sazvērnieki sākotnēji izklīda kur kurais, kļūstot par tirgotājiem, mūkiem, u.c., bet Oisi Kuranosuke pārcēlās no Edo un Kioto, kur nodevās uzdzīvei. Bijušais daimjao galvenais padomnieks uzdzīvoja ar mīļākajām, izšķīrās no sievas, kā arī nodevās azarspēlēm. Ar laiku uzzinot, ka Asano Nagagori samuraji ir izklīduši kur kurais, piesardzību zaudēja arī Kira Josinaki, kurš ne bez iemesla baidījās no atriebības. Samuraju kodekss busido ļāva viņu uzskatīt par tiešu bijušā Ako daimjao nāves izraisītāju un paredzēja, ka vasaļiem ir jāatriebj sava suverēna nāve. Tokugavas sjogunātā valdošās kārtības dēļ šādi gadījumi gan nebija bieži, tomēr laiku pa laikam atradās arī pa kādam principiālam kodeksa sekotājam, kurš vienatnē vai ar dažiem domubiedriem centās izpildīt savu pienākumu līdz galam.

Ronini tikmēr rīkojās ļoti mērķtiecīgi, slepus nogādājot Edo ieročus, kā arī vācot informāciju par Kiras Josinaki īpašumu. Tostarp viens no viņiem pat apprecējās ar šī īpašuma galvenā celtnieka meitu, lai iegūtu galma ceremonijmeistara pils detalizētus plānus. Savukārt kad viss bija gatavs uzbrukumam, Edo slepus ieradās Oisi Kuranosuke, visi sazvērnieki sapulcējās un atkārtoja savu zvērestu, un 1703. gada 30. janvārī, atskanot iepriekš norunātam signālam (bungu rīboņai) sadalījušies divās grupās iebruka Josinaki īpašumā, nogalinot 16 un ievainojot vairāk par 20 viņa apsargu un kalpotāju. Kā vēsta leģenda, galva ceremonijmeistars kopā ar savām tuvākajām radiniecēm un bērniem iebrukuma laikā paspējis paslēpties, un ronini sākotnēji nav varējuši viņu atrast un jau grasījušies pamest īpašumu, tomēr tad kāds no viņiem pievērsis uzmanību tam, ka Josinaki gulta ir vēl silta un sapratis, ka viņš aizbēdzis pa slepenu eju, kuru izdevies atrast aiz kāda priekškara. Eja novedusi nelielā iekšpagalmā, kur ogļu šķūnī atrasts Josinaki. Pēc tam Oisi Kuranosuke, ievērojot visas ceremonijas (jeb „godpilni”) paziņojis, kas ir iebrucēji un kādēļ viņi ieradušies, kā arī piedāvājis galma ceremonijmeistaram pašam izdarīt pašnāvību, ko pēdējais kategoriski atteicies darīt. Jau pēc tam Oisi Kuranosuke pašrocīgi nocirtis viņam galvu, kuru ronini pēc tam aiznesuši uz sava daimjao kapavietu, šādi izpildot zvērestu. Pēc tam visi ronina paši padevās varas iestādēm, neizrādot nekādu pretestību.

Varoņi līdz pat mūsdienām

Notikušais izraisīja milzīgu rezonansi, un nostādīja varas iestādes grūtā stāvoklī. Ako daimjao bijušie vasaļi pilnā sastāvā bija sekojuši busido un atriebuši sava suverēna nāvi, kamdēļ bija kļuvuši par nacionālajiem varoņiem, un sjoguns saņēma lielu skaitu lūgumu apžēlot viņus. Tajā pašā laikā viņi pārkāpuši aizliegumu ierasties Edo ar ieročiem, kā arī aizliegumu uzbrukt galminiekiem, par ko abos gadījumos bija paredzēts nāvessods. Šie apsvērumi tad arī ņēma visroku un roniniem tika piespriests nāvessods, tomēr nevis kā noziedzniekiem, par kādiem viņi oficiāli tika uzskatīti, bet gan kā samurajiem, ļaujiem viņiem pašiem izdarīt pašnāvību. Kolektīvu rituālo pašnāvību par samurajiem atkal kļuvuši ronini izdarīja 1703. gada 20. martā, tiesa ne visi. Pats jaunākais no atriebības dalībniekiem uzreiz pēc veiksmīgā uzbrukuma tika nosūtīts uz Ako paziņot par notikušo. Edo viņš atgriezās jau pēc savu biedru pašnāvības un pieprasīja tiesības tikt sodītam ar nāvi tāpat kā pārējie, tomēr sjoguns pieņēma lēmumu viņu pilnībā apžēlot. Jaunākais no roniniem, jāpiebilst, nodzīvoja 78 gadus un pēc nāves tika apglabāts blakus saviem biedriem Sengaku klosterī, kur atrodas arī Asano Nagagori kapavieta. Par to, kāda bija vienīgā šos notikumus pārdzīvojušā ronina ikdienas dzīve tikmēr gan pastāv pretrunīgas versijas, tostarp izplatīts ir viedoklis, ka viņš izpelnījies plašu nosodījumu par to, ka nav izdarījis rituālo pašnavību un šā iemesla dēļ līdz pat mūža beigām dzīvojis vientulībā, vairoties no līdzcilvēkiem. Šīs versijas noliedzēji savukārt uzskata, ka šādā gadījumā viņš nebūtu apglabāts blakus saviem bijušajiem biedriem.

47 roninu kapavieta.

47 roninu īstenotā atriebība tikmēr ļāva atjaunot kā viņu pašu, tā Asano Nagagori labos vārdus, tostarp bijušā daimjao jaunākajam brālim un mantiniekam tika atgriezts tituls un daļa domēna (gan tikai ar ienākumu 5000 koku rīsu gadā). Sjoguns arī lika sodīt ar nāvi Josinaki mazdēlu, ka tas, būdams, samurajs, nav spējis pasargāt ģimenes galvu, bet Kiras dzimtai tika atņemts mantojamais galma ceremonijmeistara tituls, kā arī tika ievērojami samazināts viņa un viņa sievas dzimtu „rīsu ienākums”. 47 ronini un viņu uzticība busido un savam daimjao savukārt līdz pat mūsdienām ir ārkārtīgi populāra tēma kā uz japāņu tradicionālo teātru skatuvēm, tā japāņu kino un literatūrā, no kurienes ir pārceļojusi arī uz Holivudu, kura 47 roninus ir padarījusi arī par vienu no visā pasaulē plaši zināmām leģendām.

Jaunākie ieraksti:

Padalīties:

Atbildes uz dažiem jautājumiem par tehniskām lietām
< Iepriekšējā
Arhīvs: Laimīgais princis, kas mainīja Japānu
Turpināt >