Arhīvs: Pēcnāves Ķīnas imperators Sima I

09.12.2024. Papildinājums jeb sava veida ilustratīvais materiāls pie pārdomām (ievada par lielo tautu staigāšanu) – arhīva raksts par Simu I (I – tas nav cipars, bet gan vārds). Kurš Ķīnā ir tikpat slavenu darbu par kara mākslu autors, kā Suņdzi (alias meistars Suņs), taču rietumos nez kādēļ šī viņa talantu šķautne nav zināma. Lai gan šajā gadījumā galvenais ir ne tik daudz pats Sima I, cik vēsturiskais fons – haņu impērijas sabrukums, kauja pie Sarkanās klints un Trīs karalistu perioda sākšanās.

Ķīnas vēsturē varenākās valsts – Haņu impērijas, noriets un tam sekojušais Trīs valstu jeb Saņgo posms ir ne mazāk interesants un aizraujošs, ka mums labi zināmā Romas impērijas norieta vēsture. Viens no šā laika laika simboliem savukārt it karavadonis, stratēģis un valstsvīrs Sima I (179-251), kurš jau pēc nāves tika pasludināts par t.s. divu Dzjiņu dinastijas pamatlicēju un tās pirmo imperatoru.

Varenākā no Ķīnas impērijām

Lai saprastu laiku, kurā dzīvoja Sima I (tieši kā I tiek izrunāts viņa vārds), ir nepieciešams īss ieskats Ķīnas vēsturē – tā sauktajā Trīs valstu (karalistu) jeb Saņgo posmā. Sākas šis posms m.ē. 220. gadā, kad sabruka un sadalījās trijās valstīs iepriekš vienotā un lielāko daļu mūsdienu Ķīnas teritorijas aizņemošā vienotā valsts, kuras priekšgalā vairāk nekā 400 gadus (kopš 206. g.p.m.ē.) atradās Haņu dinastija. Kuras atrašanās pie varas gadsimti Ķīnā līdz pat mūsdienām tiek uzskatīti par zelta laikmetu tās vēsturē.

Ja vienkāršoti, tad Haņu dinastija jeb Haņu impērija Ķīnas vēsturē nosacīti ir apmēram tas pats, kas Romas impērija rietumu civilizācijas vēsturē. Haņu dinastijas laikā (bet šī dinastija pie varas ir atradusies ilgāk par jebkuru citu Ķīnas vēsturē) Ķīna sasniedza milzīgu ekonomisko, militāro un politisko varenību (dinastijas ziedu laikos impērijā bija 55-60 miljoni iedzīvotāju, bet haņu armijas karavīru skaits pārsniedza miljonu vīru). Tieši Haņu dinastijas laikā, pateicoties impērijas militārajiem panākumiem, Ķīna sāka sevi uzskatīt par Vidus zemi – pasaules centru. Haņu laikā par Ķīnas galveno reliģiju kļuva konfūcisms, bet ķīniešu hieroglifu otrs nosaukums ir haņu alfabēts un arī Ķīnas galvenā etniskā grupa kopš tā laika saucas par haņiem. Pēc ievērojamas daļas Vidusāzijas iekarošanas, tika izveidots leģedārais Zīda ceļš, tāpat ar Haņu dinastiju asociējas Lielais Ķīnas mūris, kā arī Ķīnas valsts pārvaldes un ierēdņu atlases sistēma, kuras ietvaros iespējams izvirzīties arī talantīgiem cilvēkiem

"no tautas". (Šeit jāpiebilst, ka lēmumus gan par Lielā Ķīnas mūra būvniecību, gan par jaunu ierēdņu atlases kārtību pieņēma pirmais Cjiņu dinastijas imperators Cjiņs Šihuans. Tomēr tā kā Cjiņu dinastija pastāvēja tikai 15 gadus, un pēc tās pie varas nostiprinājās Haņu dinastija, tad īstenoja šos lēmumus jau pēdējā. Vienlaikus virkni reformu, protams, rosināja arī Haņu dinastijas imperatori.) Par pašu izcilāko dinastijas imperatoru tiek uzskatīts Vudi, kurš valdīja no 140. līdz 87. g.p.m.ē.

Līdzīgi kā ar rietumu Romas impērijas krišanu beidzas vesels laikmets rietumu vēsturē, tā arī Haņu dinastijas krišana m.ē. 220. gadā tiek uzskatīta par brīdi, kas beidzas senās Ķīnas vēsture. Sabruka šī varenā impērija, protams, ne jau viena gada laikā, un Haņu dinastijas norietam bija virkne iemeslu. Pirmo krīzi impērija piedzīvoja vēl gadu tūkstošu vidū, taču dinastija spēja atjaunoties (ar nosaukumu Austrumu Haņu dinastija, kas nozīmē, ka tronī kāpa dinastijas austrumu atzara pārstāvji, kuri atkal apvienoja visu Ķīnu). M.ē. II gadsimtā impērija nonāca atkārtotā un vēl dziļākā krīzē – imperatori cits pēc cita izrādījās aizvien mazāk piemēroti savam titulam, tostarp 8 no 12 austrumu haņu imperatoriem tronī kāpa, būdami bērni, galmu plosīja nebeidzamas intrigas, kuras noveda pie tā, ka par ietekmīgāko politisko spēku impērijā kļuva galma einuhi, kas sāka mainīt imperatorus pēc saviem ieskatiem. Impērijas kase bija tukša, kas noveda pie tā, ka netika maksātas algas armijai, bet iedzīvotāji tika aplikti ar jauniem un jauniem nodokļiem. Rezultātā atsākās klejotāju iebrukumi Ķīnā, notika regulāras pirmkārt jau zemnieku sacelšanās, bet provinču vietvalži, armiju vispavēlnieki, kā arī lielie zemes īpašnieki pakāpeniski kļuva par aizvien neatkarīgākiem vietējiem valdniekiem.

Haņu dinastijas noriets

Par imperatoru, kura laikā sākas dinastijas degradācija, ir pieņemts uzskatīt Hedi (valdīja no 85. gada līdz 105. gadam), bet par imperatoru, kura laikā šī degradācija kļuva neatgriezeniska – Huaņdi (valdīja no 146. gada līdz 168. gadam). Huaņdi jeb „trakais imperators” tostarp ir palicis vēsturē ar nežēlīgām represijām pret visiem, kurus turēja aizdomās par sazvērestību plāniem, bet viņa valdīšanas beigu posmā notika vērienīga sacelšanās Jancdzi upes ielejā, kuru apspiest izdevās tikai pēc trim gadiem. Nākošā, tā sauktā Dzelteno apsēju (zemnieku – daoistu) sacelšanās izrādījās vēl vērienīgāka, kamdēļ daļa vēsturnieku par Haņu dinastijas beigām pat uzskata nevis 220. gadu, kad dinastija beidza pastāvēt formāli, bet 184. gadu, kad sākās Dzelteno apsēju sacelšanās.

188. gadā Haņu impērija bija sadalījusies vairākos būtībā neatkarīgos reģionos, un valstī sākās pilsoņu karš starp vietvalžiem un armiju virspavēlniekiem. Viens no kuriem, Duns (vai Dons) Džou 189. gadā ar savu armiju devās uz impērijas (austrumu haņu) galvaspilsētu Luojaņu. Līdz ar Duna Džou armijas pienākšanu pie pilsētas, tajā sākās vietējo augstmaņu rīkots einuhu slaktiņš, un pirmie arī atvēra Luojaņas vārtus Džou karaspēkam. Karavadonis pilsētu tomēr nodedzināja, bet mazgadīgo imperatoru Sjaņdi „uzaicināja viesos” – imperators kļuva par viņa gūstekni. 192. gadā Džou tika nogalināts, bet Sjaņdi, pēc „paciemošanās” pie vairākiem citiem karavadoņiem, beigās nonāca bijušā Haņu impērijas galvenā ministra Cao Cao rokās. Pēdējais 196. gadā „pārliecināja” imperatoru pārcelties uz savu galvaspilsētu Suju (kur Sjaņdi līdz 220. gadam tika turēts mājas arestā) un formāli rīkojās viņa vārdā.

Cao Cao, kas Ķīnā ir viena no pašām atpazīstamākajām personībām tās vēsturē, bija ne tikai Haņu impērijas pēdējais galvenais ministrs, karavadonis (vairāku traktātu par kara mākslu autors) un dzejnieks, bet arī politiķis, kurš atradās tikai vienas kaujas attālumā no tā, lai atkal apvienotu Ķīnu, pie kam tā arī ir palicis neskaidrs, vai viņš to cerēja izdarīt zem Sjaņdi, vai sava (kas šķiet ticamāk) skipetra. Šī kauja bija leģendārā kauja pie Sarkanās klints, kas risinājās ziemā no 208. gada uz 209. gadu Jancdzi upes ielejā, upes dienvidu krastā (precīzs kaujas laiks un vieta nav zināmi, par ticamāko kaujas norises vietu tiek uzskatīta vieta ar nosaukumu Čibi – Sarkanās klintis), un kurā Cao Cao armija satikās ar divu viņa galveno konkurentu – Suņa Cuaņa un Ļū Beja – apvienoto armiju. Kaujas likme bija ļoti vienkārša – ja uzvar Cao Cao, viņš kļūst par nākošo imperatoru (vai arī atgriež tronī Sjaņdi), ja uzvar viņa oponenti, impērija paliek sašķelta. Kaujā, kuras dalībnieku skaits parasti tiek lēsts ap 300 tūkstošiem vīru, Cao Cao armija cieta graujošu sakāvi. Karavadonis bija spiests atkāpties uz Suičaņu (mūsdienu Ķīnas Henaņas provincē), bet 216. gadā, saprotot, ka spēku varas iegūšanai visā Ķīnā viņam nepietiek, pasludināja sevi par Vei (zemju, kur viņš iepriekš bija vietvaldis) karali (vanu). Haņu impērijā visi šādi tituli varēja piederēt tikai imperatoram, tā kā minētais lēmums bija atklāta tradīcijas pārkāpšana.

Interesanti, ka abi Cao Cao pretinieki, par šādu lēmumu neizšķīrās, un sevi (Ļū Bejs par Šu valsts, un Suņs Cuaņs par Vu valsts) karaļiem pasludināja tikai pēc tam, kad Cao Cao dēls Cao Pejs pēc tēva nāves 220. gadā piespieda Sjaņdi atteikties no troņa, bet pats sevi pasludināja par jaunas dinastijas pamatlicēju. Sjaņdi atteikšanās no troņa tad arī tiek uzskatīta par Haņu dinastijas beigām un Trīs valstu (arī Sešu imperatoru) posma sākumu Ķīnā. Kā arī par Vei karalistes dibināšanas brīdi, lai gan faktiski šī karaliste (neatkarīgas Vei statusā), protams, pastāvēja kopš 216. gada. Īpaši ir vērts uzsvērt, ka arī abu pārējo valstu valdnieki (valdošās dinastijas) kopš šā brīža uzskatīja sevi par Haņu mantiniekiem un visas Ķīnas valdniekiem, kamdēļ dēvēja sevi par imperatoriem. Šā iemesla dēļ visas trīs valstis uz vairākiem gadu desmitiem ieslīga nebeidzamos karos, kuru dēļ Trīs valstu periods ir viens no pašiem asiņainākajiem Ķīnas vēsturē.

Otrais pēc vana

Lielākās daļas šo notikumu tiešs vai netiešs liecinieks bija arī Sima I – viens no netālu no Henaņas (vēlākās Vei karalistes vienas no nozīmīgākajām daļām) mītošas augstdzimušas ģimenes astoņiem dēliem. Kuri visi, jāpiebilst, savas dzīves laikā guva ievērojamus panākumus dažādās jomās, lai gan, protams, ne tādus kā Sima I. Interesanti, ka par brāļu piederību aristokrātijai liecina arī fakts, ka viņiem visiem pēc pilngadības sasniegšanās pienācās otrs uzvārds (šajā gadījumā Da), kamdēļ viņi vēsturē ir palikuši arī kā brāļi Da Simas. Arī Sima I pilnā vārdā būtu dēvējams par Da Simu I, tomēr parasti tiek izmantota viņa vārda sākotnējā forma.

Par nākošā izcilā karavadoņa un valstvīra bērnību un jaunību ziņas tikpat kā nav saglabājušās, zināms vienīgi, ka ģimene karadarbības dēļ bieži pārvietojusies starp saviem īpašumiem, meklējot iespējami drošāku vietu. Nav saglabājušās arī ziņas par to, kā un kādēļ Sima I iestājies Cao Cao dienestā, pievienojoties viņa karaspēkam. Zināms vienīgi, ka tas noticis 208. gadā vai 209. gadā, kad augstmanis jau bija sasniedzis 30 gadu vecumu. Pastāv leģenda, ka Sima I dažādi centies izvairīties no nokļūšanas Cao Cao dienestā, un atteicies doties uz armiju, apgalvojot, ka ir smagi slims. Nojaušot, ka Cao Cao var nosūtīt savus spiegus pārbaudīt, vai šie vārdi atbilst patiesībai, nākošais karavadonis ilgāku laiku pavadījis gultā, simulējot slimību. Ir vēl arī citas leģendas, taču tās visas liecina, ka sākotnēji nekādu entuziasmu attiecībā uz dienestu, lai arī formāli joprojām Haņu impērijas galvenā ministra paspārnē, Sima I nav izjutis. Beigās, cik noprotams, Cao Cao šīs izdarības apnikušas, un viņš skaidri licis saprast, ka Sima I var izvēlēties – vai nu dienests, vai arests.

Cao Cao dienestā Sima I, protams, iestājās ne kā vienkāršs karavīrs, bet gan ieņēma savai izcelsmei un arī spējām atbilstīgus amatus. Ir zināms, ka pēc diviem dienestā pavadītiem gadiem viņš bija uzreiz vairāku hierarhiski augstu titulu un amatu īpašnieks. Tostarp viņam bija apmēram pulkveža dienesta pakāpe armijā, tāpat Sima I bija atbildīgs par ierēdņu pieņemšanu Cao Cao dienestā, kā arī viņam bija Cao Cao padomnieka tituls. Protams, viņš ne tuvu nebija vienīgais šādā statusā – līdzīgi amati un tituli bija lielam skaita augstmaņu, kuri atradās Cao Cao dienestā. Tiek uzskatīts, ka Sima I bijis viens no tiem Cao Cao padomniekiem, kuri uzstājuši, lai galvenais ministrs pieņem Vei karaļa titulu.

Vienlaikus Sima I vēl Cao Cao dzīves laikā izveidojās draudzīgas attiecības ar viņa dēlu Cao Peju, un kad pēdējais 216. gadā tika oficiāli pasludināts par Cao Cao mantinieku jeb kroņprinci, tieši Sima I kļuva par nākošā valdnieka galveno ministru. Ļoti ticams, ka šādu izvēli sekmēja arī tas, ka Cao Cao, kā tiek apgalvots, ilgi nevarēja izšķirties, kuru no dēliem nozīmēt par mantinieku – Cao Peju vai viņa jaunāko brāli Cao Cdži, un Sima I visā šajā laikā aktīvi aizstāvējis un virzījis Cao Peja kandidatūru. Kamēr Cao Pejs bija troņmantnieks, viņa galvenais ministrs bija amats bez īpašas vērtības, taču kad Cao Pejs pēc tēva nāves kāpa Vei tronī, Sima I kļuva par vienu no pašiem ietekmīgākajiem cilvēkiem karalistē. Tiek uzskatīts, ka tieši viņš ir bijis tas, kurš ieteicis Cao Pejam piespiest imperatoru atteikties no troņa un pasludināt sevi par jaunas dinastijas pamatlicēju. Jebkurā gadījumā nav šaubu, ka Vei valdnieks pilnībā uzticējās savam galvenajam ministram, un, piemēram, 225. gadā, armijas priekšgalā dodoties karagājienā pret Vu valsti, atstāja Simu I savā vietā Vei galvaspilsētā. Hronikās ir saglabājies ieraksts ar apmēram šādu saturu – pēc atgriešanās no karagājiena Cao Pejs ir slavējis Simu I, sakot: „Kad es cīnījos austrumos, Tu paliki galvaspilsētā un sargāji mūsu valsti no Šu rietumos. Kad es gāju cīnīties uz rietumiem ar Šu, es uzticēju Tev aizsardzību no Vu austrumos.” Tāpat no līdz mūsdienām nonākušajiem avotiem izriet, ka Simas I kā otrā cilvēka Vei valstī statuss tolaik bijis neapstrīdams.

Karavadonis Sima I

Mainījās Simas I ietekme pēc Cao Peja nāves 226. gadā. Sima I un divi no Cao Peja brāļiem jau iepriekš bija nozīmēti par nākošā valdnieka, Cao Peja dēla Cao Žuja reģentiem. Vienlaikus Cao Žujs par šādu uzraudzību acīmredzami nebija sajūsmā, un attālināja reģentus no troņa, piešķirot tiem jaunus amatus vai valdījumus, kas neļāva atrasties blakus valdniekam. Sima I tika nozīmēts par karavadoni, deleģējot viņam robežas ar Vu valsti apsardzību. Jaunie pienākumi prasīja, lai Sima I patstāvīgi atrastos pierobežā, un attiecīgi viņa ietekme kā uz Cao Žuju, tā valstī kopumā jūtami samazinājās. Pat neraugoties uz to, ka Cao Žujs publiski izrādīja Simam I (un arī abiem pārējiem reģentiem) lielu cieņu un vienmēr pauda gatavību uzklausīt viņu padomus. (Apmēram šādi minētā situācija aprakstīta dažādos avotos.) Vienlaikus ja nebūtu Cao Žuja lēmuma nosūtīt tēva atstātos reģentus iespējami tālāk no troņa, ļoti ticams, ka tā arī paliktu neatklāti Simas I karavadoņa talanti (kurus viņš apvienoja ar diplomātiskām viltībām) un nav zināms, kā šajā gadījumā tālāk attīstītos Trīs valstu vēsture.

Pirmo savu veiksmīgo karagājienu Sima I īstenoja pret Menu Da – karavadoni, kurš savulaik bija zvērējis uzticību Vei valstij, taču pēc laika sācis slepenas sarunas ar Šu, solot pēdējai izdevīgā brīdī sākt karagājienu pret Vei. Izdevīgais brīdis pienāca 228. gadā, kad Šu sāka karagājienu pret Vei, rēķinoties ar Mena Da pāriešanu tās pusē, ko karavadonis arī izdarīja. Pie kam konkrētajā laikā un vietā šāda rīcība nebija nekas neparasts un kopumā pat netika uzskatīta par nodevību (lai gan piekrāptā puse, protams, domāja citādi). Ķīnā bija vairāki desmiti ietekmīgu karavadoņu vai dižciltīgo, katram no kuriem bija savi valdījumi un armija, un kuri, atkarībā no situācijas, pieslējās tai vai citai karojošajai pusei – situācija šajā ziņā bija līdzīga Viduslaiku Eiropai ar tās feodālajiem kariem.

Vienlaikus ar ko noslēgtos Mena Da pāriešana no Vei pie Šu tā arī palika nezināms, jo viņa valdījumi atradās Simas I „atbildības zonā”. Sima I savukārt bija zināms ar savu neuzticēšanos visiem, kuri kaut reizi bija nodevuši savus iepriekšējos suverēnus. Valstvīrs pamatoti uzskatīja, kas tas, kurš ir nodevis vienreiz, nodos arī otro un trešo reizi, šā iemesla dēļ bija iesūtījis Mena Da nometnē lielu skaitu savu spiegu un bija informēts par visiem karavadoņa plāniem. Papildus tam šos notikumus pavadīja piedzīvojumu romāna cienīgas intrigas – viltotas vēstules, slepkavības, nodevības, u.c., bet rezultāts bija tāds, ka Mena Da armija vēl tikai gatavojās sākt karagājienu pret Vei, kad tai pēkšņi uzbruka Simas I vadītie spēki. Kuri bija veikuši astoņas dienas ilgu pārgājienu, un sāka uzbrukumu, pat neapstājoties. Kaujai pilnībā negatavie Mena Da vīri cieta graujošu sakāvi, bet pats Mens Da krita šīs kaujas, kas ieguvusi kaujas pie Siņčenas vārdu, laikā. Uzvara kaujā pie Siņčenas arī kļuva par vienu no galvenajiem iemesliem, kamdēļ Vei izdevās veiksmīgi atvairīt Šu iebrukumu.

Kā karavadonis Sima I vislabāk tikmēr ir zināms ar cīņu pret Šu valdnieka, mirušā Ļū Beja par tādu kļuvušā Džugē Ļana (arī ievērojama Trīs valstu posma karavadoņa un valstvīra) Ziemeļu ekspedīcijām, kā tiek dēvēti Ļana vadītie karagājieni pret Vei valsti. 231. gadā par Simas I atbildības zonu kļuva robeža ar Šu, un tajā pašā gadā viņa vadītā armija pirmoreiz satikās ar Vei valstī iebrukušajiem Ļana spēkiem. Spēku samērs bija izteikti par labu pēdējam, kamdēļ Sima I izvēlējās taktiku palikt cietokšņos un aprobežoties tikai ar ātriem un negaidītiem uzbrukumiem Ļana spēku apgādes līnijām. No lielām kaujām karavadonis kategoriski izvairījās un aizliedza tajās iesaistīties arī saviem padotajiem, kas noveda pie plašas nepamierinātības viņa armijā. Avotos teikts, ka paša virsnieki izsmēja Simu I, sakot, ka par viņa bezspēcību smejas visa pasaule. Karavadonis bija spiests piekāpties, un atļāva saviem vīriem uzbrukt Ļana spēkiem, taču uzbrukums cieta katastrofālu neveiksmi. Hronikās saglabājusies norāda, ka šā uzbrukuma laikā Vei zaudēja 3000 vīru, 5000 dzelzs bruņu komplektu un 3000 arbaletu. Pēc vēl citām neveiksmēm Vei bija spiesti atzīt, ka Sima I rīkojas pareizi. Tieši tādu pat taktiku Sima I izvēlējās arī Ļana nākošās Ziemeļu ekspedīcijas laikā 234. gadā. Viņš kategoriski izvairījās ne ne tikai no ģenerālkaujas, bet arī no lielākām kaujām vispār, neraugoties uz visiem Ļana centieniem viņu izprovocēt. Pēdējais pat nosūtīja Simam I sieviešu drēbes, šādi dodot viņam nepārprotamu mājienu, tomēr pat šāds solis nepiespieda Simu I mainīt taktiku.

Ar šo karagājienu saistās arī vēl kāda Ķīnā bieži apspēlēta epizode. Ļans otrajā Ziemeļu ekspedīcijā devās, būdams jau smagi slims, un Simas I spiegi bija viņu informējuši par pretinieka slikto veselības stāvokli. Ļans ekspedīcijas laikā nomira, taču viņa spēki slēpa šo faktu, vienlaikus sākot organizēti aiziet no Vei zemēm. Pilnīgi ticamu ziņa par Ļana nāvi Simam I nebija, taču noticot tai viņš atdeva pavēli sākt aizejošās Šu armijas vajāšanu. Šu ģenerāļi, lai atbrīvotos no sekotājiem, atdeva pavēli pēkšņi pagriezties atpakaļ un sākt neīstu pretuzbrukumu. Sima I, nebūdams līdz galam pārliecināts par Ļana nāvi, pieļāva, ka pēdējais izplata baumas par sevi lai ievilinātu pretinieku lamatās un atdeva pavēli pārtraukt vajāšanu uz atgriezties cietokšņos. Drīz pēc tam sāka izplatīties runas un dažādi joki par to, kā Sima I bēdzis no jau mirušā Džugē Ļana, vai kā mirušais Džugē Ļans uzvarējis dzīvo Simu I. Kad ziņas par to nonākušas līdz pašam Simam I, viņš it kā smiedamies atteicis: „Es karoju ar dzīvajiem, nevis ar mirušajiem!”

Cits Ķīnas vēsturē plaši zināms karagājiens, kuru vadīja Sima I, ir otrais Ļaodunas karagājiens pret Jaņas provinces valdnieku Gunsuņu Juaņu. Pēdējais iepriekš bija Vei vasalis, taču pēc tam bija pasludinājis sevi par neatkarīgu valdnieku (vanu), bet Jaņas provinci – par neatkarīgu karalisti. Vei īstenotais pirmais Ļaodunas karagājiens pret Juaņu beidzās ar neveiksmi, un otrā karagājiena vadība tika uzticēta Simam I. Pēdējais šā karagājiena laikā guva vairākas spožas uzvaras, bet noslēdzās karagājiens pēc tam, kad Juaņs un viņa dēls tika nogalināti, mēģinot bēgt no Simas I spēku aplenktās savas galvaspilsētas. Sima I, līdzīgi daudziem tā laika ķīniešu karavadoņiem, arī aprakstīja savu militāro pieredzi, atstājot dažādas pamācības, un Ķīna šis viņa literārais mantojums tiek citēts apmēram tikpat bieži kā rietumos labi zināmā Suņdzi „Kara māksla”. Vienlaikus rietumos karavadonis Sima I ir maz zināms.

Dinastijas pamatlicējs

Otrais Vei valsts valdnieks Cao Žujs mira 239. gadā, un viņa dēls Cao Fans tronī kāpa, būdams tikai sešus gadus vecs. Pirms Žuja nāves arī izvērsās iespaidīgu intrigu kamols, cīnoties par to, kas būs nākošie reģenti. Sima I šajā cīņā, jāpiebilst, tieši nepiedalījās, jo neatradās Vei galvaspilsētā, un Žujs arī neslēpa, ka neuzticas savam tobrīd jau pašam slavenākajam karavadonim. Tā vietā reģentu pienākumus viņš grasījās uzticēt saviem radiniekiem, kā arī dažiem no Vei augstākajiem ierēdņiem, tomēr intrigas, cīnoties par reģenta titulu, noveda pie tā, ka beigās Žujs, neilgi pirms nāves, par reģentiem nozīmēja Cao Šuanu (redzamu karavadoni un politiķi, kura tēvs bija Cao Cao pieņemtais dēls) un Simu I. Sākotnēji abi reģenti bija līdzvērtīgi valdnieki, taču tad Cao Šuans nolēma atkārtot savulaik Cao Žuja īstenoto plānu – apbēra Simu I ar pagodinājumiem un jauniem pienākumiem, kuru dēļ pēdējam nācās pamest galvaspilsētu. Pēc tam Cao Šuans kļuva par vienpersonisku Vei valdnieku.

Cao Šuans, cenšoties iegūt karavadoņa slavu, 244. gadā arī īstenoja ļoti neveiksmīgu karagājienu pret Šu, tomēr neveiksmes kaujas laukā neietekmēja viņa varu Vei valstī. Uz šāda fona Sima I 247. gadā, atsaucoties uz savu slikto veselības stāvokli, paziņoja, ka pamet visus valsts amatus. Savu ziņā atkārtojās pirms 30 gadiem piedzīvotie notikumi. Cao Šuaņs nosūtīja pie Simas I savus cilvēkus, lai tie noskaidro patiesību, taču Sima I spēja tik pārliecinoši notēlot vecu un bezspēcīgu vīru, ka Šuaņam tika paziņots – Sima I atrodas uz nāves gultas un valdniekam vairāk nav bīstams.

Kas izrādījās liktenīga kļūda, jo 249. gadā, izmantojot Cao Fana un Cao Šuana probbūtni, Sima I un viņa atbalstītāji sagrāba varu Vei galvaspilsētā. Savukārt pēc tam, kad tajā atgriezās Cao Fans un Cao Šuans, Sima I iesniedza pirmajam prasību atstādināt otro un viņa brāļus no visiem amatiem, izvirzot Cao Šuanam apsūdzības virknē pārkāpumu, pirmkārt jau korupcijā. Minētā prasība tika pieņemta, Simam I pretīm apsolot nekādi nevajāt Cao Šuanu un viņa tuviniekus. Par ko politiķis pavisam drīz „aizmirsa”, apsūdzēja Cao Šuanu un viņa tuviniekus nodevībā un lika viņus sodīt ar nāvi. Līdzīgs liktenis, jāpiebilst, piemeklēja arī ģenerāli Van Linu, kurš uzreiz pēc Simas I atgriešanās galvaspilsētā sākā plānot pret viņu apvērsumu. Sima I pieprasīja ģenerāļa padošanos, apsolot nevērst pret viņu nekādas represijas, taču jau pavisam drīz pēc tam Van Linam un viņa tuvākajiem līdzgaitniekiem tika pavēlēts izdarīt pašnāvības.

Pēc šim notikumiem Sima I kļuva par būtībā neierobežotu Vei valdnieku, kurš tikai formāli pakļāvās Cao Fanam. Pie kam savu varu Sima I izmantoja nevis personiskiem mērķiem, bet gan tiešām efektīvai (un arī ļoti nežēlīgai) cīņai ar korupciju un dažādām citām nebūšanām valsts pārvaldē, kā arī lai atbrīvotos no saviem oponentiem. No dažādiem pagodinājumiem un tituliem viņš demonstratīvi atteicās. Rezultātā 251. gadā, kad Sima I mira, Vei valsts pirmā ministra posteni bez jebkādām problēmām mantoja viņa dēls Sima Ši. Kurš 254. gadā, uzzinot, ka Cao Fans plāno viņa atstādināšanu, pats atstādināja Vei valdnieku, nomainot viņu pret paklausīgu dinastijas pārstāvi. 255. gadā, pēc Simas Ši nāves par Vei pirmo ministru kļuva viņa jaunākais brālis Sima Džao, kura dēls (Simas I mazdēls) Sima Jaņs 265. gadā savukārt uzurpēja troni, kļūstot par pirmo Dzjiņu dinastijas imperatoru, un sāka cīņu par visas Ķīnas apvienošanu. 280. gadā Simam Jaņam arī izdevās sasniegt šo mērķi, tomēr valsts bija ārkārtīgi novājināta, to turpināja plosīt iekšējās pretrunas, un jaunajiem valdniekiem tā arī neizdevās nedz nostiprināties pie varas, nedz atjaunot kādreizējo stabilitāti. Neraugoties uz to, Dzjiņu dinastija pastāvēja līdz 420. gadam.

Īpaši ir vērts uzsvērt, ka Sima Jaņs, lai arī ir palicis vēsturē kā pirmais Dzjiņu dinastijas imperators, pats sevi par tādu neuzskatīja. Uzreiz pēc kāpšanas tronī (varas uzurpēšanas) viņš par pirmo Dzjiņu imperatoru un dinastijas pamatlicēju pasludināja savu vectēvu Simu I, tostarp piešķirot pēdējām visus atbilstīgos tempļa, imperatora u.c. vārdus. Visā Dzjiņu dinastijas pastāvēšanas laikā tieši Sima I arī tika godināts kā pirmais šīs dinastijas imperators un tās pamatlicējs, un tikai jau pie varas nākot citām dinastijām, par pirmo Dzjiņu imperatoru sāka uzskatīt Simu Jaņu.

Ķīniešu seriāla par Simu I treileris. Seriāls ir no 2017. gada, angliskais nosaukums The Advisors Alliance. Reāli grandiozs pasākums ar iespaidīgu budžetu, un arī rezultāts ir labs un vēsturiski precīzs. Tostarp ir lieliski parādīta laikmeta kopaina. Ir arī romantiskā sadaļa, par kuras vēsturisko precizitāti man gan nekas nav zināms.

Jaunākie ieraksti:

Padalīties:

Arhīvs: Romas leģioni - no zelta laikmeta līdz norietam
< Iepriekšējā
Atbildes uz dažiem jautājumiem par tehniskām lietām
Turpināt >