Arhīvs: Vandāļi un viņu neparastā slava

31.01.2025. Arhīva raksts par tādu senģermāņu cilšu savienību, kā vandāļi. No vienas puses - ilustrācija pie mana pastāstā par lielo tautu staigāšanu un tās atkārtošanos mūsdienās (līdz kura turpināšanai man joprojām nekādi "neaiziet rokas), bet no otras - viekārši zināšanai. Lai arī visai savdabīgā veidā, bet savu ierakstu vēsturē šie ļaudis ir atstājuši.

Vandāļi ir senģermāņu nevis cilts, bet cilšu savienība, par kuru visbiežāk tiek uzskatīts, ka paši tai piederīgie sevi dēvējuši par vendeliem, lai gan pilnīgas pārliecības par to, protams, nav. Pastāv vairākas versijas par šā ticamākā pašnosaukuma un attiecīgi vandāļu izcelsmi, ticamākā no kurām skan, ka vandāļi cēlušies no Skandināvijas – mūsdienu Zviedrijas un Dānijas, kur ir lielāks skaits ar vārdu vendeli saistītu toponīmu. No turienes vandāļu cilts sīlingi ap 120. gadu pirms mūsu ēras ieradās jau mūsdienu Polijas teritorijā, dodot nosaukumu tādam reģionam, kā Silēzija.

No Polijas līdz Dāķijai un Panonijai

Pirmais, kura darbos pieminēti vandāļi, ir romiešu vēsturnieks Plīnijs Vecākais mūsu ēras I gadsimtā. Vēsturnieks izdarīja mēģinājumu viest kādu skaidrību ģermāņu cilšu un to savienību daudzveidībā, sadalot tās piecās grupās, pirmo no kurām dēvēja par vandiliem (Vandili). Atbilstīgi Plīnija klasifikācijai, vandili piederēja pie ziemeļaustrumu ģermāņu ciltīm, un sastāvēja no burgundiem, varīniem, karīniem un gotiem. Dažas desmitgades vēlāk vandilus pieminēja arī cits slavens romiešu vēsturnieks Tacits, norādot, ka vandili acīmredzami ir vienas no ģermāņu ciltīm sens nosaukums. Daudzi citi romiešu ģeogrāfi un vēsturnieki vandāļus par ģermāņiem tikmēr pat neuzskatīja, galvenokārt gan tādēļ, ka ar Romas provinci Ģermāniju vandāļiem nebija nekādas saistības. Viduslaikos izplatīta bija versija, ka vandāļi ir nevis ģermāņu, bet gan rietumslāvu cilts vai cilšu savienība, tomēr mūsdienās viņi lielā mērā vienprātīgi tiek pieskaitīti pie ģermāņiem valodas un kultūras kopības dēļ. Versijas par to, kuras no laikmetu mijā pastāvējušajām ciltīm ir vai nav pieskaitāmas vandāļiem, tikmēr joprojām ir atšķirīgas, un viennozīmīgi par vandāļiem tiek atzīti tikai pieminētie sīlingi, kā arī astingi, pirmās ziņas par kuriem parādās II gadsimtā.
No mūsdienu Polijas teritorijas vandāļi sāka virzīties Romas impērijas virzienā, un markomanu kara (Romas impērijas kara mūsu ēras II gadsimta otrajā pusē ar ģermāņu ciltīm, zināmākā no kurām bija markomani) laikā nonāca līdz Dāķijai (mūsdienu Rumānijai). Ir saglabājušās ziņas, ka 171. gadā vandāļu cilts astingi lūguši atļauju apmestiem Romas provincē Dāķijā. Sākotnējie romieši astingiem, jāpiebilst, atteica, taču kad pēdējie pierādīja savu lietderību, karojot pret Romas ienaidniekiem, atļauja tika dota, apmaiņā pret solījumu sargāt impērijas robežas. Kad III gadsimtā romieši nebeidzamo barbaru cilšu uzbrukumu dēļ bija spiesti pamest Dāķiju, un par impērijas robežu kļuva Donavas upe, pāri kurai dažādas ciltis rīkoja uzbrukumus Romai, galvenokārt Panonijas provincei (mūsdienu Austrija un Ungārija), starp ciltīm, ar kurām karojis imperators Aureliāns, ir arī vandāļi. Ir saglabājušās liecības par Aureliāna sarunām ar vandāļu vadoņiem, bet vēl nedaudz vēlāk daļai vandāļu tika ļauts apmesties Panonijā, kamēr citi šai cilšu savienībai piederīgie palika robežas otrā pusē. No tiem šo notikumu aprakstiem, kas nonākuši līdz mūsdienām, pētnieki izdara secinājumu, ka vandāļu vidū valdījusi klaisiska militārā demokrātija – visus lēmumus koleģiāli pieņēmis ierobežots karavīru skaits. Tas arī izskaidro, kamdēļ vēsture nav saglabājusi šī laika posma vandāļu vadoņu vārdus – viena vadoņa šīm ciltīm nebija, bet uzskaitīt visus nozīmīgākos karavīrus romiešu un vēlāk arī romeju vēsturniekiem acīmredzami nebija pa spēkam, vai arī trūka tādas vēlēšanās.
Pirmais vandāļu (astingu) karalis, kura vārds palicis vēsturē tikmēr ir Vizimars. Vizimara vārdu piemin vēlāku gadsimtu gotu vēsturnieki, vēstot – ap 330. gadu goti kaujā pie Marešas upes (mūsdienu Rumānijā vai Ungārija, upe tek pa abām šīm valstīm) sākāvuši lielu vandāļu armiju, bet kaujā kritis vandāļu karalis Vizimars un daudzi viņa līdzgaitnieki. Nekas vairāk par šo vandaļu valdnieku nav zināms. Pēc šīs kaujas izdzīvojušie vandāļi tikmēr pārcēlās uz Panoniju, kur ap sešdesmit nākošos gadus – līdz sākās Lielā tautu staigāšana, pavadīja Romas impērijas padoto statusā, aizstāvot tās robežas.

Huņņi, goti un iebrukums Gallijā

Kopumā vandāļu vēsture mūsu ēras pirmajos gadsimtos ne ar ko neatšķīrās no virknes citu ģermāņu un neģermāņu cilšu vēstures, kuras pārmaiņus karoja te savā starpā te ar Romu, ar laiku pārceļoties uz impērijas pierobežu un nonākot tās dienestā. Mainījās ierastā situācija savukārt IV gadsimta otrajā pusē, kad huņņu spiedienam pakļautie goti sāka virzīties uz Romas impērijas austrumu daļu. 378. gadā kaujā pie Adrianopoles gotu armija sagrāva impērijas spēkus, un sāka izlaupīt Grieķiju un Trāķiju, bet viena no gotu ciltīm ar vadoņiem Alateju un Safraku priekšgalā devās uz Panoniju. Vienlaikus Panonijā iebruka arī huņņi (vismaz tā notikumus apraksta Marcelīns Komits), un abu šo cilšu spiediena dēļ vandāļi no Panonijas bija spiesti doties tālāk uz rietumiem. Tostarp hronikās ir saglabājušās ziņas, ka imperators Graciāns šajā laikā atradies Gallijā (vēlākajā Francijā), lai gatavotu tās aizsardzību pret vandāļiem.
Uzreiz līdz Gallijai vai pareizāk – Reinas upei, vandāļi gan nenonāca. Tikai V gadsimta sākumā sākas kaujas starp viņiem un citu ģermāņu cilti frankiem. Vienā šādā kaujā, kā liecina vēstures avoti, kritis vandāļu karalis Godagisls un vēl divdesmit tūkstoši viņa karavīru, bet no pilnīgas sagrāves vandāļus izglābis viņiem draudzīgo alānu karalis Respendials, kura vadītā armija ieradusies kaujas laukā vārda tiešā nozīmē pēdējā brīdī. Kad tieši un kur notikusi šī vērienīgā kauja, nav norādīts, taču tiek pieļauts, ka tas varētu būt bijis 407. gads, kad vandāļu, alānu un vēl viena ģermāņu cilts – svēvi, bija šķērsojusi Reinas upi un ielauzusies Gallijā, sakaujot franku armiju.
Pastāv arī iespēja, ka par vandāļus gandrīz uzvarējušo franku armiju vēlāk tapušos vēstures avotos tiek dēvēta imperatora – uzurpatora Konstantīna III armija, daļa no kuras apmēram tajā laikā atradās Gallijā vai tās tuvumā. Minētais imperators – uzurpators, jāpiebilst, savu karjeru sāka kā vienkāršs karavīrs Britānijā, kur izvietotie romiešu leģioni 407. gadā (kas ir ticamākais laiks) pasludināja viņu par imperatoru. Konstantīna III vadībā leģioni Gallijā un Spānijā sāka sacelšanos pret imperatoru Honoriju (pirmo Rietumu Romas imperatoru pēc tās sadalīšanās divās daļās), un Konstantīnam III izdevās panākt, ka Honorijs atzīst viņu un viņa dēlu par imperatoriem. Tiesa, šajā statusā Konstantīns III atradās pavisam neilgu laiku – jau 411. gadā Honorija karavadonis Flāvijs Konstancijs sakāva viņa spēkus, bet pašu uzurpatoru sodīja ar nāvi. Galvenais visu šo notikumu rezultāts tikmēr bija Britānijas zaudēšana – uzurpators aizveda no tās gandrīz visus Romas leģionus, kā arī romiešu pozīciju ievērojama novājināšanās Gallijā un Spānijā.
Interesants ir arī fakts, ka desmit gadus vēlāk jau pats Flāvijs Konstancijas uz dažiem mēnešiem kļuva par Honorija līdzvaldnieku kā „likumīgais imperators” Kontantīns III, pie kam šo statusu Honorijs bija spiests viņam piešķirt „pilnībā pret savu gribu”. Drīz pēc kļūšanas par līdzvaldnieku Konstancijs neskaidros apstākļos mira, iespējams – tika noindēts.
Kopumā cīņa par imperatora troni barbaru cilšu uzbrukumiem pakļautajā Romā, nebeidzamas iekšējās nesaskaņas un krīzes, lielais skaits barbaru Romas armijā, birokrātijas patvaļa, u.c., tiek uzskatīti par galvenajiem vai vismaz virspusē esošajiem, labi redzamajiem faktoriem, kamdēļ nebūt ne pārmērīgi daudzskaitlīgās, kā arī slikti organizētās un bruņotās (piemēram, ģermāņiem vispār nebija aplenkuma mašīnu) ciltis beigās spēja panākt Rietumu Romas sabrukumu. Ne mazāk būtiski, ka šo un citu iemeslu dēļ vairākums romiešu paši vairāk neticēja savas impērijas nākotnei un nebija gatavi to aizstāvēt. Protams, pastāv arī ievērojami augstākas sarežģītības pakāpes Romas sabrukuma cēloņu skaidrojumi, tajā skaitā balstīti ekonomiskajos procesos, tomēr lai kādi tie arī nebūtu, lietas būtība no tā nemainās – Roma atradās dziļā krīzē, pilnā sparā ritēja impērijas sabrukums, un to vēl vairāk paātrināja ģermāņu cilšu iebrukumi. Tēze, ka par Rietumu Romas katastrofas cēloni kļuvis tieši barbaru masveida iebrukums mūsdienās tikmēr vairāk netiek uzskatīta par ticamu, priekšroku dodot versijai, ka ģermāņu iebrukums bija Romas vājuma nevis cēlonis, bet gan sekas.
Lai vai kā, bet 406. gada 31. decembrī vandāļu, alānu un svēvu apvienotie spēki Maincas un Vormsas pilsētu apkaimē pa ledu šķērsoja Reinas upi un iebruka Gallijā – vienā no pašām pārtikušākajām tā laika Romas provincēm. Vandāļu spēku priekšgalā atradās Godagisla dēli Gunderihs un Heizerihs, tomēr galveno lomu šajā savienībā, cik noprotams, spēlēja alāni. Jebkurā gadījumā cilšu spēki Gallijā tā arī nesastapās ar nopietnu romiešu pretestību, un līdz 409. gadam spēja ieņemt un arī izlaupīt gandrīz visu šīs Romas provinces teritoriju. Iebrucēji izmantoja to, ka Rietumu Romas impērijas galvenie spēki bija nepieciešami Itālijas aizsardzībai. 405. gada beigās Ziemeļitālijā iebruka gotu armija ar karavadoni Radagaisu priekšgalā, kuru romiešiem 406. gada vasarā izdevās sakaut pie Florences. Romiešu armijas virspavēlnieka Stilihona tēvs, jāpiebilst, bija vandālis, kas vēlāk nelabvēļiem ļāva viņu apsūdzēt simpātijās pret tēva ciltsbrāļiem, tostarp Gallijas atdošanā pēdējiem.
Jau drīz pēc tam no Ilīrijas puses Itālijā iebruka pirmais vestgotu jeb rietumu gotu karalis Alarihs, kura spēkiem 408. gadā izdevās aplenkt Romu, bet 410. gadā – to arī izlaupīt.
Izplatīta ir versija, ka pirms tam Radagaiss un Alarihs bija vienojušies kā par gotu zemju sadalīšanu divās daļās (par kuru valdniekiem attiecīgi kļuva minētie karavadoņi), kā arī par līdzīgu Itālijas sadalīšanu. Tiesa, ne valdījumos, bet izlaupīšanai paredzētās teritorijās. Cits šī versija ir patiesa, gan nav skaidrs, tostarp tādēļ, ka tikai par Alarihu ir skaidri zināms, ka viņš bija vestgotu karalis un ka Romu izlaupījusī armija sastāvēja galvenokārt no vestgotiem. Pie kādas cilts piederēja Radagaiss, un no kādām ciltīm sastāvēja viņa armija, tikmēr nav precīzu ziņu. Visbiežāk viņš, protams, tiek dēvēts par ostgotu jeb austrumu gotu valdnieku, tomēr tas ir tikai minējums, kam nav tieša apstiprinājuma vēstures avotos.

Spānijas iekarošana un atstāšana

Gallijā vandāļi, alāni un svēvi tikmēr neuzkavējās, un jau 409. gadā devās tālāk – uz Spāniju. Kā tiek uzskatīts, uz barbaru cilšu līdz tam neskarto Spāniju vandāļus un viņu sabiedrotos dzina bailes no gotiem, kuri tuvojās Gallijai, kā arī ziņas par romiešu savstarpējiem militāriem konliktiem šajā provincē. Kā vēl viens iespējamais viņu aiziešanas no Gallijas iemesls atsevišķos avotos minēta arī uzurpatora Konstantīna III veiksmīgā cīņa pret iebrucējiem Gallijā. Nekādas citas uzvaras kaujas laukā, izņemot jau pieminēto vandāļu valdnieka Godagisla armijas sakāvi viņam netiek piedēvētas (un arī tad par ticamāku tiek uzskatīts, ka vandāļu armiju sakāvis nevis pretendents uz imperatora troni, bet tomēr franki, savukārt Konstantīnam III šī uzvara tiek tikai piedēvēta), taču, ja var ticēt atsevišķiem hronistiem, neraugoties uz viņa rīcībā esošajiem ierobežotajiem spēkiem, bijušais leģionārs spējis izvērst veiksmīgas iebrucējus ierobežojošas darbības. Viņa spēki ievērojami traucējuši pārtikas piegādes ģermāņiem, kā arī spējuši nepieļaut, ka Reinu šķērso jaunas ģermāņu ciltis, kuras cer pievienoties vandāļiem, alāniem un svēviem. Tiesa, pastāv arī viedoklis, ka atsevišķi hronisti dažādu iemeslu dēļ ir centušies parādīt „neīsto” imperatoru Konstantīnu III ievērojami labākā gaismā, nekā patiesībā, un piedēvējuši viņam neesošus nopelnus.
Jebkurā gadījumā kopējā situācija Romas impērijā tobrīd jau bija atklāti dramatiska. Impērija bija sadalījusies Rietumu un Austrumu daļās, un Romas teritorijā vienlaikus bija seši imperatori, katrs ar saviem leģioniem, sastāvošiem galvenokārt no dažādu barbaru cilšu karavīriem. Līdztekus oficiālajiem rietumu un austrumu imparatoriem, attiecīgi Honorijam un Teodosijam, bija Konstantīns III un viņa dēls Konstants (Britānijā un Gallijā), Maksims (Spānijas ziemeļos un Taragonā), kā arī Alariha nozīmētais Romas vietvaldis Atals. Visi šie vadoņi mainīja barbaru cilšu atbalstu pret aizvien jaunām teritorijām, kā arī karoja savā starpā.
Tieši Konstantīna III un Honorija savstarpējā kara Spānjā dēļ vandāļiem un viņu sabiedrotajiem 409. gada oktobra sākumā arī izdevās šķērsot Pireneju kalnus un iebrukt Spānijā, kas iepriekš ģermāņiem vai vēl kādam citam nebija izdevies. Honorijam lojālie spēki tā vietā, lai aizstāvētu kalnu pārejas (kas viņiem iepriekš bija veiksmīgi izdevies) šajā laikā iesaistījās sīvās sadursmēs ar Kontantīnam III lojālajiem spēkiem, un ģermāņi izmantoja šo izdevību, lai šķērsotu Pirenejus.
Apmēram divus gadsimtus vēlāk Seviļas arhibīskaps (vestgotu karalistē), svētais Izidors dramatiski aprakstīja ciešanas, kādas Spānija piedzīvojusi vandāļu un viņu sabiedroto iebrukuma laikā, apgalvojot, ka posts bijis tāds, ka mātes no bada ēdušas savus bērnus, bet plēsīgie zvēri bijuši pārēdušies no iebrucēju nogalināto iedzīvotāju līķiem. Svētais Izidors, jāpiebilst, bezdievīgi meloja (ja šādu apgalvojumu, protams, var attiecināt uz svēto), un tam bija savi iemesli, par kuriem runa būs vēlāk. Patiesībā ģermāņi tikmēr sadalīja (izlozēja), kura no Spānijas daļām pienāksies kurai no ciltīm (alāniem, svēviem un diviem vandāļu valdniekiem – Gunderiham un sīlingu karalim Fridubaldam, pie kam Spānijas ziemeļi palika romiešu rokās, kuri izlozē saprotamu iemeslu dēļ nepiedalījās), un sākā pāriet pie mierīgas dzīves. Vērienīgas laupīšanas un īpašuma pārdales tas gan neatcēla, tomēr kopumā ar kādu savam laikam pārmērīgu laupīšanu vai vardarbība iekarotāji neizcēlās. Tiesa, tieši tāpat viņi neizcēlās arī ar cilvēkmīlestību.
415. gadā Spānijā savukārt iebruka jau vestgoti karaļa Ataulfa vadībā. Minēto karali gan drīz pēc iebrukuma noslepkavoja viens no viņa karavīriem, atriebjot kādu pārinodarījumu, un par gotu karali kļuva Valija, kurš 418. gadā Romas impērijas vārdā sarīkoja, kā teikts hronikās „grandiozu barbaru slaktiņu”. Valijas vadībā goti sagrāva alānus, iepriekš galveno cilti vandāļu, alānu un svēvu aliansē, kuri atlikušie karavīri pēc sava valdnieka Ataksa nāves pievienojās vandāļu – asdingu karalim Gunderiham, kurš ieguva vandāļu un alānu karaļa titulu. Tāpat Valijas vadībā tika gandrīz pilnībā iznīcināti vandāļi – sīlingi, bet viņu valdnieks Fridubalds tika sagūstīts un nosūtīts uz Romu. Viņa tālākais liktenis nav zināms. Svēviem Valija tikmēr neuzbruka – tiek uzskatīts, ka tādēļ, ka viņa meita bija viena no šīs cilts vadoņiem sieva, bet līdz Gunderiham (vandāļiem – asdingiem) visticamāk, ka vienkārši nepaspēja nonākt. Valijas patrons bija jau pieminētais Flāvijs Konstancijs (vēlākais „īstais” Kontantīns III), kurš, acīmredzami baidoties no vestgotu vadoņa varenības pārmērīgas nostiprināšanās, atsauca viņu atpakaļ uz Galliju. Kur Valija drīz mira neskaidros apstākļos.
Vestgotu aiziešanu savukārt izmantoja Gunderihs, kurš nekavējoties uzbruka „nodevējiem” svēviem un pārliecinoši sakāva pēdējos. Atlikušie svēvi savukārt zvērēja uzticību jau Gunderiham. Kopš šiem notikumiem visiem turpmākajiem vandāļu valdniekiem piederēja vandāļu, alānu un svēvu karaļa tituli, un tieši tā saucās arī viņu karalistes. Tiesa, viennozīmīgi galvenā loma tajās turpmāk piederēja vandāļiem, kamdēļ arī parasti turpmākā (ne pārāk ilgā un arī ne īpaši slavenā šā vārda pozitīvajā nozīmē) šo valstu vēsture asociējas gandrīz tikai ar vandāļiem.

Karalis Heizerihs un vandālisms

422. gadā vandāļi, kuri pēc vestgotu iebrukuma pārcēlās uz Spānijas dienvidiem, spēja sagraut impērijas varas atjaunošanai sūtītu romiešu armiju karavadoņa Kastīna vadībā. Kamdēļ jau Gunderiha brālis Heizerihs, kurš par vandāļu karali kļuva pēc brāļa nāves 428. gadā, un valdīja 49 gadus, kas tolaik, ir īpaši kareivīgo ģermāņu cilšu vidū bija gluži vai neiedomājami ilgs atrašanās pie varas laiks (Heizerihs mira, sasniedzis gandrīz 90 gadu vecumu, un pie varas atradās līdz pat nāves brīdim), pieņēma lēmumu doties tālāk uz Ziemeļāfriku, tā arī nav zināms, pastāv tikai versijas, viena no kurām vēsta par bailēm no vēl viena vestgotu uzbrukuma, bet cita – ka vandāļus savā dienestā uzaicinājis Romas vietvaldis Lībijā Bonifācijs, kura mērķis bijis kļūt par neatkarīgu visas impērijas Āfrikas daļas valdnieku. Jebkurā gadījumā 429. gada maijā ap 80 tūkstošiem vandāļu (ieskaitot arī alānus un svēvus) šķērsoja Gibraltāru un ieradās Ziemeļāfrikā, kur līdz 435. gadam spēja iekarot plašas teritorijas.
435. gadā starp vandāļiem un Rietumu Romas imperatoru Valentiniānu III savukārt tika noslēgts līgums, atbilstīgi kuram imperators atzina vandāļu iekarojumus, apmaiņā pret ikgadējām nodevām. Jau 439. gada 19. oktobrī Heizerihs šo vienošanos pārkāpa – vandāļi šajā dienā pēkšņi iebruka Kartāgā, ieņēma to, šī pilsēta uz gandrīz gadsimtu kļuva par viņu karalistes galvaspilsētu. Šīs ar romiešiem noslēgtās vienošanās pārkāpšana, jāpiebilst, bija pirmais no daudzajiem šādiem soļiem, kurus īstenoja kā Heizerihs, tā arī turpmākie vandāļu valdnieki. Vandāļi bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem regulāri pārkāpa visdažādākās vienošanās un līgumus, ja vien saskatīja kaut mazāko iespēju iegūt sev kādu izdevīgumu, pie kam pat necenšoties meklēt savai rīcībai kādus attaisnojumus. Visdažādākās „mūžīgās” vienošanās un miera līgumi, tolaik, protams, tika pārkāpti bieži un no visām pusēm, taču neviens cits to nedarīja tik regulāri un neceremoniāli, kā vandāļi. Vienlaikus, pateicoties šādai politikai, Heizerihs citu pēc citas pievienoja savai karalistei Romas Mauritānijas provinces, Sardīniju, Korsiku, Baleāru salas un Sicīliju.
Vēsturē pats zināmākas Heizeriha vadībā īstenotais karagājiens savukārt ir Romas ieņemšana un izlaupīšana 455. gadā jūnijā, kas kārtējo reizi kļuva iespējama nesaskaņu pašu romiešu starpā dēļ, un pateicoties priekštatiem par kuru jau jaunajos laikos parādījās visiem zināmais termins „vandālisms” ar ko tiek apzīmēta bezjēdzīga kultūras un mākslas vērtību izpostīšana. Tiek uzskatīts ka vandāļi pēc Romas ieņemšanas izcēlušies ar iepriekš nepieredzētu barbarismu, iznīcinot lielu skaitu skulptūru un citu mākslas un kultūras vērtību, tāpat pastāv leģenda, ka no pilnīgas iznīcināšanas Romu paglābis pāvests Leo I Lielais. Jāpiebilst, ka minētais Romas pāvests ir pirmais, kurš tika dēvēts par Lielo (Maximus), pirmais, kas apglabāts Svētā Pētera bazilikā Vatikānā, un tas Romas pāvests, kurš pasludināja katoļu baznīcu par galveno visu kristīgo baznīcu vidū. Par Leo I tiek tāpat tiek uzskatīts, ka viņš ir personiski ticies ar leģendāro huņņu vadoni Atillu un pārliecinājis viņu pamest Itāliju, kā arī ka viņš izglābis Romu un romiešus no pilnīgas iznīcināšanas vandāļu iebrukuma laikā.
Tiesa, nekādas tā laika liecības, ka vandāļi būtu kā īpaši atšķirušies no citiem Romas izlaupītājiem, nav saglabājušās. Viņi tieši kā visi citi iebrucēji izveda no Romas lielu daudzumu dārglietu un citu materiālo vērtību, kā arī tūkstošiem gūstekņu, par kuriem vēlāk pieprasīja izpirkuma maksu. Pie viena vandāļi, protams, nodarīja arī vērā ņemamus postījumus, taču arī domājams, ka ne lielākus vai mazākus kā citi iekarotāji. Jau vēlāk viedokli par vandāļiem kā par nežēlības un barbarisma spilgtāko piemēru sāka plaši izplatīt katoļu baznīca, kam bija savs pamatots iemesls. Tiek uzskatīts, ka Heizerihs pēc reliģiskās pārliecības bija ariānietis, t.i. piederēja pie Romas abās daļās likvidēta un aizliegta agrīnās kristietības novirziena, un Romas pāvesta acīs bija ķeceris. Ariānisms bija plaši izplatīts ne tikai vandāļu, bet arī citu ģermāņu vidū, tomēr tieši vandāļi (vai pareizāk viņu karalis Heizerihs, kurš, pateicoties viņa vadībā īstenotajiem iekarojumiem ātri kļuva par absolūtu monarhu) izcēlās ar neiecietību un represijām pret oficiālo kristietību. Tostarp kā vandāļu karalistē tā savu iekarojuma laikā bez žēlastības izrēķinājās ar katoļu priesteriem un iznīcināja katoļu baznīcas. Tieši šī neiecietība pret katoļu baznīcu tad arī kļuva par iemeslu, kamdēļ vandāļi šajā baznīcā ar laiku kļuva par barbarisma simbolu un kamdēļ katoļu abats, Francijas Nacionālā konventa deputāts Batists Anrī Greguārs 1794. gadā no tribīnes pirmoreiz minēja vārdu „vandālisms”, ar to apzīmējot revolucionārās armijas īstenotās mākslas darbu un kultūras vērtību iznīcināšanas. Pavisam drīz sākās šā termina plaša izmantošana, bet šodien tas ir zināms ikvienam.

Bizantijas karavadonis Velizārijs

Heizerihs vēl piedzīvoja arī Rietumu un Austrumu Romas vienotu mēģinājumu likvidēt vandāļu karalisti 468. gadā – šā uzbrukuma laikā vandāļi iznīcināja romiešu un bizantieši apvienoto floti, un uzbrukums ar to arī beidzās, kā arī (kas vandāļu karalim, visticamāk, bija ļoti būtiski) – Romas krišanu 476. gadā. Leģendārais valdnieks mira 477. gadā, bet neviens no turpmākajiem vandāļu karaļiem nevarēja lepoties nedz ar kādiem iekarojamiem, nedz arī ar to, ka būtu atrisinājis kādu no karalistes galvenajām problēmām, kādas bija divas. Jau pieminētā attieksme pret katoļu baznīcu (būtībā pret visām kristīgajām baznīcām, Pirmā Nīkajas koncila dalībniecēm, taču katoļi no tām vandāļu valdījumos bija pārliecinošs vairākums), kā arī augstprātīga un represīva attieksme pret visām pakļautajām tautām. Vandāļi bija viena no tām uz Romas impērijas drupām tapušajām karalistēm, kura kategoriski atteicās, kā teiktu mūsdienās, integrēties ar citām tautām, un šis fakts kļuva par būtisku viņu krišanas iemeslu.
Paralēli ar laiku aizvien redzamāka kļuva arī trešā problēma – paši vandāļi zaudēja savu kareivīgumu, pārtopot vienkārši par pie varas esošo karalistes iedzīvotāju daļu. Priekšpēdējā vandāļu karaļa Hilderiha (valdīja no 523. gada līdz 530. gadam, kad kļuva par pirmo un vienīgo karali vandāļu valsts vēsturē, kas tika gāzts no troņa), šī lejupslīde kļuva īpaši redzama, un vandāļi pat ieguva „pašu izlutinātāko barbaru” statusu. Visas šīs pretrunas arī bija iemesls, kamdēļ Bizantijas jeb grieķu Romas imperators Justiniāns Lielais 533. gadā nosūtīja vienu no diviem saviem slavenajiem karavadoņiem Velizāriju uz vandāļu karalisti ar vienkāršu uzvedumu – likvidēt to un atjaunot impērijas (šajā gadījumā Konstantinopoles) varu. Velizārijs uzdevumu izpildīja ātri un efektīvi, lai gan viņa rīcībā bija tikai 15 tūkstošus vīru liela armija. Romeju spēki izsēdās netālu no Kartāgas, pirmajā kaujā vārda tiešā nozīmē sagrāva vandāļu armiju un ieņēma Kartāgu. 534. gada martā gūstā padevās pēdējais vandāļu karalis Helimērs, un vandāļu karaliste beidza pastāvēt.
Pēc šā kara beigām apmēram divi tūkstoši vandāļu, kas bija nonākuši romeju gūstā, tika nosūtīti karot pret persiešiem. Vandāļu īpašumus, ieskaitot sievietes un bērnus, savā starpā sadalīja Velizārija armija, kuras lielākā daļa tāpat sastāvēja no barbariem. Savukārt tie vandāļi vai viņu nu jau bijušās karalistes iedzīvotāji, kas tika atzīti par impērijai neuzticamiem vai nevēlamiem, tika vienkārši izsūtīti no Konstantinopoles rokās nonākušās Ziemeļāfrikas. Pēc šiem notikumiem vandāļi beidza pastāvēt kā cilts, attiecīgi nav arī nekādu liecību par viņu turpmākajām gaitām. Vienlaikus sava veida nemirstību vandāļi, protams, ir ieguvuši, lai arī ne gluži tādu, kādu viņu varētu vēlēties.

Jaunākie ieraksti:

Padalīties:

Arhīvs: ASV un Britu impērijas aizmirstais karš
Turpināt >