Par lielo tautu staigāšanu un globālo megakrīzi: Ievads

08.12.2024. Turpmākajam tekstam vajadzētu būt tādai kā mana redzējuma par to, kādi procesi šobrīd risinās globālā mērogā, kvitesencei. Iesākumā bija doma nonākt līdz šīm pārdomām, izejot no ASV vēlēšanu iznākuma (un attiecīgi pievēršot tām padziļinātu uzmanību kādu trīs – četru pārdomu izskatā), taču beigās izlēmu ķerties uzreiz pie vispārējā, atsevišķo, šajā gadījumā Trampu un Co, izlaižot. Un sāksim ar vēsturi. Senu. Lai pēc tam pārietu pie mūsdienām.

Minētajā vēsturē bija tāds periods, kā lielā tautu staigāšana, par kuras rezultātu kļuva radikāla visas tolaik zināmās pasaules kartes pārzīmēšana. Eiropas gadījumā runa ir par laika periodu aptuveni starp 300. un 700. gadu, t.i. par četriem gadsimtiem. Visas oikumēnas mērogā process tikmēr sākās ātrāk un beidzās vēlāk, un šajā laikā pārvietojās savam laikam milzīgas cilvēku masas, plosījās nebeidzami kari, kā arī sabruka gandrīz visas nozīmīgākās impērijas (izņemot austrumu jeb grieķu Romu, jau citos laikos pārsauktu par Bizantiju), tajā skaitā abas galvenās – rietumu Roma un haņu Ķīna, par tādām mazākām vienībām kā Sasanīdu Irāna nemaz nerunājot. Vārdu sakot – par pavisam tumšiem laikiem, kuriem konkrēti Eiropā sekoja tikai nedaudz mazāk tumši laiki, jo minēto notikumu sekas bija jūtamas vēl ļoti ilgi arī pēc tam.

Par to, cik reāli tumši bija minētās tautu staigāšanas laiki, manuprāt, lieliski liecina tas, ka tieši tad kā kalnu lavīna izplatījās trīs galvenās reliģijas – kristietība, islāms un budisms. Tā kā apkārt bruka kopā viss, kas iepriekš tika uzskatīts par stabilu, es teiktu, ka ļaudis masveidā mēģināja ķerties pie vismaz kaut kādiem stabilitātes salmiņiem. Vai vismaz pie gara stalibitātes ilūzijas.

Par lielās tautu staigāšanas cēloņiem taču kas svarīgi – ne par visiem (!), ikviens var izlasīt jebkurā vēstures grāmatā, taču pagaidām pietiks aizlikt aiz auss, ka tas bija episku mērogu process, kas noveda pie gandrīz visu klasisko impēriju (lasiet – esošās pasaules kārtības un civilizācijas centrru) nāves. Uz šo impēriju drupām un cenšoties izmantot to atstāto mantojumu jau citi ļaudis (alias barbari) mēģināja uzcelt savas impērijas, taču tieši Eiropā tas izdevās atklāti slikti. Lai atgrieztos (un arī tad ne visās jomās) apmēram rietumu Romas līmenī, bija vajadzīgs tā vidēji kāds tūkstotis gadu. Ķīnā stāsts tikmēr bija citādāks, bet lēšu, ka stāstu par haņiem, kā arī vēl citu impēriju mantojumu atliksim uz nenoteiktu nākotni.

Vēl viens svarīgs fakts, kuru tāpat vajadzētu atcerēties, ir – lielā tautu staigāšana un visi ar to saistītie procesi bija izstiepti laikā gadsimtu garumā (atbilstīgi tā laika dzīves ritmam), bet kaut kāda globāla informācijas apmaiņa neeksistēja no vārda vispār. Attiecīgi kaut vai hronistiem nebija pat aptuvena priekšstata par visa notiekošā reālajiem mērogiem, kā arī vispār nekādas sajēgas par notikumu savstarpējo saistību. Katrs skatījās un visu šo asiņaino haosu tikai no sava skatu punktu, un šis skatu punkts nesniedzās tālāk par ierobežotu teritoriju. Par to, kas notiek oikumēnas otrā malā, šie ļaudis nezināja vispār neko, bet bieži vien pat vispār nezināja, ka šāda otra mala eksistē.

Tāpat eirocentriskās un vēlāk rietumcentriskās vēstures ietvaros visa uzmanība ir koncentrēta uz Eiropu un rietumiem, bet kas tajā laikā notika kaut vai Ķīnā parasti pat nav pieminēts. Lai gan tās vispār jau ir nesaraujami saistītas lietas. Rezultāts savukārt ir tāds, ka lielā tautu staigāšana ir plaši aprakstīta lielā skaitā valstu un tautu vēsturu – atnāca tie un tie, nokāva tos un tos, izvaroja, nodedzināja, utt., taču ar visaptverošiem (viss konkrētais periods visā oikumēnā), nopietniem darbiem ir iespaidīga problēma. Tādu ir pavisam nedaudz, un tie paši ir palikuši tikpat kā nezināmi. Kamdēļ kopaina, rodoties interesei, ir jāliek kopā no atsevišķām sastāvdaļām.

Savā ziņā klasiska lielās tautu staigāšanas un rietumu Romas gala karte no wolrdhistory.org. Kas notika šajā impērijā, ir uzzīmēts detalizēti, bet kas notika aiz Romas robežām, katrs var izdomāt pats. Vai nedomāt.

Jeb ja citiem vārdiem, tad par lielo tautu staigāšanu mēs pamatā zinām tikai to, ka atnāca barbari un nogrāva rietumu Romu. Ka tā bija tikai daļa no globālajiem (patiesībā, protams, tikai oikumēnas, bet lai būtu, ka no globālajiem) procesiem, mēs nezinām, un visbiežāk arī negribam zināt. Un tas ir vairāk nekā slikti.

Un slikti pirmkārt jau tādēļ, ka šobrīd pasaulē nežēlīgā ātrumā un globālā mērogā uzņem apgriezienus līdzīgi, šoreiz jau patiešām globāli procesi. Tikai stipri ātrāki un ar lielāku sarežģītības pakāpi. Vēstures analoģija tikmēr ir acu priekšā, taču necik daudz zināms plašākai publikai par to nav, un attiecīgi arī mācīties no tās neviens negrasās. Un arī nav grasījies, jo ir pieļauta virkne fundamentālu kļūdu, radot visus priekšnoteikumus pat ne vienai, bet uzreiz trim (!) savstarpēji saistītām globāla mēroga sistēmiskām krīzēm.

Par ko tad arī izpaudīšos turpinājumos. Šis attiecīgi bija ievads. Vai pareizāk – apmēram puse no ievada.

P.S. Un jā, es neloloju ilūzijas, ka šīs manas pārdomas kādu īpaši ietekmēs. Vienkārši izklāstu savu redzējumu par notiekošo, un beigās vēl pielikšu klāt arī prognozes. Tostarp ar mērķi salikt pa plauktiņiem domas, kuras pamatā rosās tikai pa galvu.

Pastāsts par lielo tautu staigāšanu arī latviski. Es teiktu, ka klasisks piemērs, kā reducēt visu oikumēnu līdz vienai pašai Eiropai.

Jaunākie ieraksti:

Padalīties:

Par mūsu ēras sākuma posma lielvarām, sjonniem un domino
< Iepriekšējā
Par Trampu, Green Acres, sitkomiem un televīziju saturu
Turpināt >