Vēlēšanas ASV: Dubultais peronisms vs ultraliberālais neomarksisms

06.11.2024. Neraugoties uz negulēto nakti, kas tika pavadīta, skatoties skaitļos uz datora un vērojot, ka ASV nokrāsojas sarkanas, man ir labi. Es nekad neesmu slēpis, ka ja būtu amerikānis, tad būtu būtu pārliecināts trampists, bet pēdējie aizvadītajā naktī, tēlaini izsakoties, iemina vēstures dubļos publiku, kas pati sevi dēvē par liberālu, taču pēc būtības pārstāv tikai vēl vienu marksisma paveidu, ko paši kategoriski atsakās atzīt.

Ar vēlēšanām principā viss ir skaidrs – ASV 47. prezidents ir Donalds Tramps (otrais gadījums ASV vēsturē, kad prezidents iegūst otro termiņu pēc pauzes, pirmais bija Grūvers Klīvlends, kuram atgriezties izdevās 1892. gadā), un Kamala Harisa nebūs pirmā prezidente – sieviete ASV vēsturē. Arī Kongresa abas palātas (un vēl lēvenis vietējo vēlēšanu) ir republikāņiem, tā kā triumfs ir pilnīgs.

Nu, un bonusā visam, protams, nāk Džeimss Deivids Venss. Kura Hillbilly stiprās rokas pēc četriem gadiem gandrīz nešaubīgi būs gatavas pacelt trampistu jeb kā man labāk patīk – dubulto peronistu, karogu jaunos augstumos.

Kamdēļ dubultais peronisms? Tās koncepcijas, kuru sludina Tramps un viņa atbalstītāji, pamatā ir Huana Perona idejiskā platforma, bet ASV apstākļiem to pirmoreiz pielāgoja un ar tādu startēja vēlēšanās Ross Pero 1992. gadā. Tā kā tas, ko mēs saucam par trampismu, ir Stīva Benona uz 2016. gada vēlēšanām rūpīgi pieslīpēts dubultais peronisms.

Ciktāl tas attiecas tieši uz mani, nevis visādiem megaplāniem, tad man nav un nevar būt nekādu pretenziju pret šo ļaužu sludināto nacionāli konservatīvo liberālismu. Es pats sevi pieskaitu pie nacionāli konservatīviem liberāļiem un esmu nacionālu valstu, nevis kādas tur globālās Bābeles piekritējs. Lai arī Tramps, protams, ir tas vēl amerikāņu imperiālists, bet nu idejiski tuva un saprotama imperiālisma haizivs.

Kamdēļ utraliberālais neomarksisms? Ideoloģija ar nosaukumu kreisais liberālisms ir banāli aizstājusi Marksa ideju par šķiru cīņu (apspiestā proletariāta deficīta dēļ) ar ideju par visādu īstu un iedomātu apspiesto cīņu pat ne par savām tiesībām kā tādām (kurām vispār jau nekas īpaši nekaiš), bet par iespēju, teiksim kā vecajos laikos, diktēt savu nelokāmo gribu un taisnīgi (savā izpratnē) pārdalīt visa veida labumus.

Tur ir tāds lērums transformētu Leibas Bronšteina, Antonio Gramši, pat Mao Dzeduna ideju, ka nevienam neliekas par maz. Nu, un izpildījums arī pēc labākajiem dažādu leģendāru visa veida komunisma cēlāju paraugiem. Pamēģiniet iedziļināties kaut vai kritiskajā rasu teorijā, un tur nepaliks nekādu šaubu, ka mums ir darīšana ar kārtējiem kristāldzidrajiem neomarksistiem.

Savā Amerikā minētie biedri manis pēc, protams, var celt kādu marksismu grib (lai arī diksīšu man ir žēl), taču visa nelaime ir tur, ka viņi par katru cenu grib padarīt laimīgu visu pasauli ar manu necilo personu piedevām, un viņiem šādu iespēju joprojām ir pārpārēm. Pasaulē kopumā nē, tur ASV dominēšana var teikt, ka ir beigusies (lai gan paši amerikāņi, protams, domā citādi), bet tajās valstīs, kuras sevi pieskaita pie rietumiem, un attiecīgi arī Latvijā – tik cik lien.

Es tikmēr vienreiz jau esmu paspējis papiedalīties citu Marksa sekotāju (lai gan neesmu drošs, ka pats Markss viņus uzskatītu par saviem sekotājiem, visticamāk, ka viņu pārņemtu mēmas šausmas) megaeksperimentā, sauktā par Padomju Savienību, kas man stipri nepatika. Piedalīties vēl vienā šādā pasākumā es kategoriski atsakos.

Tā kā man ir labi, neraugoties uz negulēto nakti. Par visām pārējām ar varas maiņu ASV saistītajām lietām, galvenokārt globālajām, es tikmēr domāšu rīt (vai arī kad pienāks Karlsona rītdiena). Tagad esmu pelnījis pagulēt.

Pagaidām tas arī viss par šo vīru un šo sievu. (Atkal Šeherāzede, patīk man šī frāze.)

Un jā – kad pamodīšos, varēšu ar interesi pavērot, kā pārkrāsojas vakardienas kaismīgie demokrātu atbalstītāji un Trampa lamātāji. Kaut gan es domāju, ka gan jau Trampam ir savs sers majors ar blociņu (drīzāk pamatīgu bloknotu), kurā viss ir rūpīgi pierakstīts. Nu kaut kā tā.

Jaunākie ieraksti:

Padalīties:

Vēlēšanas ASV: Anomija un neeksistējošā jaunā normalitāte
< Iepriekšējā