Arhīvs: Noslēpumainie ķelti un viņu pasaule

23.11.2024. Saistībā ar iepriekšējo ierakstu – atradu vienu no saviem krietni pasen tapušiem rakstiem žurnālam Leģendas – par ķeltiem. Viņi mani kā pašspasludinātu baltu vienmēr ir ļoti interesējuši – gan tādēļ, ka ir lielā mērā aizmirsta civilizācija, gan tādēļ, ka es īpaši nešaubos, ka balti bija viņiem stipri līdzīgi. Raksts ir tieši tāds, kādu savulaik nosūtīju uz redakciju, bet lēšu, ka sniedz labu priekštatu par ķeltiem un netieši arī par visiem citiem „barbariem”, ieskaitot baltus.

Kareivīgo ķeltu ciltis savulaik apdzīvoja lielāko daļu Eiropas un bija izveidojušas savu, no klasikās ievērojami atšķirīgu civilizāciju.

Posts zaudētājiem!

Vārds ķelti ir cēlies no grieķu keltoi, kuru pirmo reizi pielietoja grieķu vēsturnieks Hekatejs 517.g. p.m.ē., un kas nozīmē – drosmīgs, kā šo kareivīgo etnosu dēvēja senie grieķi. Savukārt romieši ķeltus sauca par galliem, vēl zināms ir arī etnonīms galati. Ziņas par to, kā sevi dēvēja paši ķelti, līdz mūsdienām nav nonākušas. Mūsdienu apritē aizmirstais vārds ķelti atgriezās XVII gadsimtā. Velsiešu izcelsmes Oksfordā dzīvojošais lingvists Edvards Lluids pievērsa uzmanību faktam, ka viņa dzimtajā velsiešu valodā ir daudz līdzību ar Īrijas, Skotijas, Konrnvolas un Bretaņas valodām un nodēvēja visus šo valodu nesējus par ķeltiem. Domājams, ka Lluids izmantoja Hekateja lietoto nosaukumu, kaut gan tiešu pierādījumu, kas apstiprinātu šo pieņēmumu nav. Pateicoties Lluidam, mūsdienās par ķeltiem visbiežāk tiek uzskatīti galvenokārt Britu salu un Īrijas senie iedzīvotāji, par kuriem arī saglabājies visvairāk ziņu. Tajā pašā laiku salu ķelti bija tikai neliela daļa no etnosa, kas vēl IV gadsimtā p.m.ē. apdzīvoja milzīgas teritorijas – no Balkāniem līdz Britānijai un no Ukrainas un Baltkrievijas līdz Spānijai.

Vēsturnieku vidū nav vienprātības par to, vai ķelti uzskatāmi par vienotu tautu, vai cilšu grupu ar kopīgām saknēm un tuvu radniecīgām, savstarpēji saprotamām valodām, līdzīgu baltiem (kuriem cita starpā ir daudz kopīga ar ķeltiem), lai gan vairākumā gadījumu priekšroka tiek dota otrajam variantam. Tāpat pastāv dažādas hipotēzes par šīs cilšu grupas vai tautas izcelsmi. Pirmās arheoloģiskās liecības par ķeltiem attiecas uz XV līdz XII gadsimtiem p.m.ē., un zināmākā no teorijām vēsta, ka šajā laikā ķelti ieradušies Centrāleiropā no Melnās jūras piekrastes. Mūsdienās tomēr dominē versija par ķeltu autohnono (pamatiedzīvotāju) izcelsmi reģionā starp Reinas un Donavas vidienēm, no kurienes VI gadsimtā p.m.ē. sākās ne tikai ugunīgi rudo, bet arī ārkārtīgi kareivīgo, bezbailīgo un nāvi nicinošo ķeltu gājiens pa Eiropu. Ķeltu armiju triecienspēks bija viņu kaujas rati, kā arī karavīri, kuri cīņās devās atkailinājušies līdz viduklim, apdullinošu tauru (karniku) skaņu pavadībā. Ķeltiem neatradās nopietni pretinieki nedz mūsdienu Francijā, nedz Spānijā un Britānijā. Tagadējā Francija jeb Gallija arī kļuva par ķeltu apdzīvoto zemju centru un teritoriju, no kuras tika izvērsta jauna ekspansija.

Ir vērts uzsvērt, ka ķelti nebija tikai nežēlīgi karotāji, bet arī prasmīgi amatnieki, it īpaši kas attiecas uz dzelzs apstrādi un kalēju darbiem. Ķelti plaši izmantoja pārvietojamas metāla kausēšanas krāsnis, kurās (temperatūrā, kas sasniedza vairāk nekā 1000 grādus pēc Celsija skalas) tika iegūta ļoti augstas kvalitātes dzelzs, no kuras gan tapa ne tikai amatnieku instrumenti, bet arī sava laikmeta nenoliedzami labākie ieroči. Tāpat ķeltiem tiek piedēvēti vēl vismaz divi civilizācijas attīstībai svarīgi izgudrojumi – mucu izgatavošana un ratu papildināšana ar spieķiem. Mūsdienās tiek uzskatīts, ka ķelti bija izveidojuši arī savu, pie kam ļoti augstas sarežģītības pakāpes un precizitātes kalendāru, kurā bija apvienoti Saules un Mēness cikli.

Vienlaikus šie sasniegumi nemazināja ķeltu kareivīgumu un, ekspansijai turpinoties, ap 397. gadu p.m.ē. viņu spēki izpostīja un izlaupīju virkni etrusku pilsētu Po upes ielejā, bet nedaudz vēlāk nonāca arī līdz Romai. Romas republika tobrīd gan atradās tikai ceļā uz savu nākošo varenību, taču jau bija ļoti augstās domās par sevi un savu civilizāciju. Pirmos ķeltu mēģinājumus pārvarēt pilsētas mūrus romieši gan atvairīja un ļoti ticams, ka slavenās zosis, kuras ar savu gāgināšanu izglāba Romu, to izglāba tieši no ķeltiem, taču tad pienāca, domājams, 390. vai 387. gads p.m.ē., un republika piedzīvoja notikumu, kas atstāja milzu ietekmi uz visu turpmāko Romas vēsturi. Tolaik zināmās pasaules nākošo metropoli vispirms aplenca, bet pēc tam arī ieņēma barbari – ķeltu armija kāda valdnieka Brenna vadībā. Lai arī romiešu vēsturnieki pēc tam tēlaini aprakstīja, kā barbarus pārsteigusi Romas bagātība, un kādu pašcieņu pat nāves priekšā saglabājuši „mežoņu” ieņemtās pilsētas „tēvi”, domājams, ka apgalvojumi par ķeltu pārsteigumu neatbilst patiesībai. Iebrucēji acīm redzami zināja, pēc kā ir ieradušies, jo Romas apbrīnošanas vietā nekavējoties ķērās pie bagātību izlaupīšanas.

Romiešu vēstures avotos apgalvots, ka pilsētas izlaupīšanu pavadījušas nebeidzamas slepkavības, izvarošanas un dedzināšanas, un tikai saujiņai pilsētnieku izdevies paglābties Kapitolija kalnā. Romas izlaupīšanas laikā iebrucēji arī sadedzināja visus pierakstus par iepriekšējo pilsētas un valsts vēsturi. Pēc tam viņi pieprasīja izpirkumu – gandrīz pustonnu zelta, pārrēķinot mūsdienu mērvienībās. Zelts tika svērts lielos svaros pilsētas centrā, bet kad romieši mēģināja sākt tirgoties, Brenns, kā vēsta leģenda, nicinoši uzsviedis uz atsvariem savu iespaidīgo apmēru zobenu, sakot frāzi, kas vēlāk tika piedēvēta pašiem romiešiem – Vae victis! – posts zaudētājiem! Ķeltu jeb gallu (romieši šo nosaukumu gan attiecināja uz visiem reģiona „barbariem”, ne tikai ķeltiem, taču pēdējo starp galliem bija vairākums) sagādāto pazemojumu un bailes no mūžīgo pilsētu ieņēmušajiem barbariem Roma nekad neaizmirsa, un šis fakts lielā mērā izskaidro, kādēļ trīs gadsimtus vēlāk, kad Gajs Jūlijs Cēzars iekaroja Galliju, šis notikums Romā tika uzskatīts par gluži vai episku varoņdarbu.

Karavīri un druīdi

Atkārtotu ķeltu uzbrukumu Romai romieši nepieļāva, sadursmes ar ķeltiem atvirzot uz savu valdījumu nomalēm un izrādot ļoti organizētu pretestību tiem ķeltu vadoņiem, kuri cerēja atkārtot Brenna panākumus. Tā kā ķeltiem, neraugoties uz faktu, ka viņi bija iekarojuši lielu daļa Eiropas, nebija vienotas valsts un katrs vadonis rīkojās pats pēc saviem ieskatiem, kamdēļ ķelti bieži karoja paši savā starpā, šie mēģinājumi Romu nopietni neapdraudēja, un ķelti arī pavērsa skatienus citos virzienos. Viņu ciltis iekaroja vēlāko Bohēmiju mūsdienu Čehijā un plašas teritorijas Donavas apkaimē, bet pēc Maķedonijas Aleksandra nāves, izmantojot faktu, ka helēņu armijas ir novājinātas savstarpējās cīņās starp Aleksandra līdzgaitniekiem, iebruka Maķedonijā, sakāva maķedoniešu armiju, bet pēc tam izlaupīja lielāko daļu Grieķijas. Atbilstoši leģendai, ķelti, atkal kāda Brenna vadībā, bija grasījušies izlaupīt arī Apollona templi Delfos, un jau bija devušies ceļā, kad pēkšņi sacēlies iespaidīgs negaiss, kuru Romas izlaupītāja vārda brālis uzskatījis par nelabvēlīgu zīmi un mainījis plānus (skeptiķi gan domā, ka Brenns vienkārši nav vēlējies tupināt ceļu negaisa laikā). Pateicoties Vifīnijas – nelielas valsts Mazāzijā (mūsdienu Turcijā) – valdnieka Nikomeda I uzaicinājumam pievienoties viņa armijai, 278. gadā p.m.ē. arī mūsdienu Turcijā ieradās ap desmit tūkstošiem ķeltu (ieskaitot sievietes, bērnu un arī vergus).

Jāpiebilst, ja helēņu valdnieki ļoti labprāt pieņēma savās armijā ķeltus jeb galatus, kā viņi tika dēvēti biežāk, jo pēdējie izcēlās ne tikai ar savu kareivīgumu, bet arī pārvaldīja kādu grieķiem nezināmu kaujas mākslu, līdzīgu pie mums pazīstamajām austrumu cīņām, kas viņu vērtību palielināja vēl vairāk. Vienlaikus kad Mazāzijā nonākušajiem ķeltiem apnika dienests armijā, viņi to pameta uz izveidoja paši savu valsti Galatiju, organizētu pēc Gallijas parauga, kas gan priekšstatam par centralizētu valsti atbilda ļoti nosacīti un pastāvēja tikai dažus gadu desmitus – līdz 230. gadam p.m.ē..

Kā uzskata daudzi vēsturnieki, galvu reibinošie ķeltu iekarojami kļuva arī par iemeslu viņu vēlākajam norietam. Savu valstiskumu tā arī neizveidojušās ciltis izrādījās izkaisītas milzīgās teritorijās, pakāpeniski sākās valodas un arī kultūras atsvešināšanās, kā arī mazinājās savstarpējie sakari, kas vēl vairāk savukārt traucēja vienotas valsts tapšanai, bet organizētās valstis (Roma, Maķedonija, Pergama, Sīrija), atguvušās pēc sakāvēm, apturēja ķeltu tālāku izplešanos. Šajā brīdī ķelti valstiskuma veidošanas un pašorganizēšanās vietā pievērsās iekaroto teritoriju apgūšanai, pie kam demonstrējot lieliskus panākumus. Viņi bija pirmie, kas uz ziemeļiem no Alpiem būvēja lieliski izplānotas un nocietinātas pilsētas, pie kam nozīmīgākās apdzīvotās vietas tika savienotas ar labiem ceļiem, bet ķeltu zemju ziemeļu pilsētās nebija nekādas grieķu un romiešu kultūras ietekmes. Tāpat viņi attīstīja upju kuģniecību, bet Bretaņā būvētie koka kuģi, aprīkoti ar ādas burām un enkuru ķēdēm, bija daudzkārt labāk piemēroti kuģošanai pa jūru, nekā antīkās galeras. Tajā pašā laikā politiskajā ziņā ķeltu zemes palika cilšu apvienību konglomerāts, kur katrai vairāk vai mazāk nozīmīgai apvienībai bija savs vadonis jeb karalis un sava aristokrātija, kas bieži naidojās ar kaimiņiem. Ir vērts piebilst, ka politiskās struktūras ķeltu pasaulē bija visdažādākās – sākot no nelielām ciltīm vai dzimtām viena ciemata apmērā, līdz plašām apvienībām ar vismaz daļējām valstu pazīmēm.

Galvenais ķeltus vienojošais faktors bija pa lielāko daļu Eiropas izkaisītā etnosa priesteri, kuriem de facto piederēja augstākā vara ķeltu vidū, kas visi bija vienas reliģijas sekotāji un domājams, ka rīkoja regulāras ikgadējās sanāksmes mūsdienu Šatrā (pilsētā netālu no Francijas galvaspilsētas Parīzes). Ķeltu priesteri dalījās trīs kategorijās, nozīmīgākā no kurām bija druīdi, kuri ne tikai pildīja ārstu, skolotāju un citas līdzīgas funkcijas, bet arī vadīja ķeltu reliģiskos rituālus, daudzus no tiem noturot slepenībā un tikai savā vidū, pie kam vietās, kuras mūsdienās tiek dēvētas par enerģētiski aktīvām vai svētvietām. Šā iemesla dēļ druīdus apvij noslēpumainības aura, un pat mūsdienās ir gana daudz cilvēku, kuri uzskata, ka ķeltu galvenie priesteri bija apveltīta ar kādām senām un slepenām zināšanām, sava veida druīdu noslēpumu.

Nozīmīguma ziņā otrā priesteru kasta bija filīdi – būtībā tiesneši un ķeltu likumu glabātāji, kuri bez tam turēja atmiņā ķeltu vēsturi, kas bija cieši savijusies ar mitoloģiju. Savukārt trešie bija bardi, kuri savās dziesmās un dzejās slavināja ķeltu vadoņus un varoņus. Interesanti, ka romieši vairākkārt atzīmēja – ķeltu druīdi neuzticējās rakstītajam vārdam un zināšanas no paaudzes paaudzē nodeva mutvārdos. Iespējams, ka šis apgalvojums patiesībai atbilst tikai daļēji – vismaz Britu salās ķelti izmantoja tā dēvēto ogāmisko rakstību, kas vienlaikus tiek uzskatīta arī par sava veida slepenrakstu, un romieši varēja nesaprast, ka no mums tradicionālās ievērojami atšķirīgā ogāmiskā rakstība ir rakstu zīmes. Vienlaikus ķeltu raksti satur tikai salīdzinoši mazsvarīgu informāciju, kas liecina par galvenās lomas atvēlēšanu mutvārdu tradīcijai. Ķeltiem arī bija zināma „progresīvāko” kaimiņu rakstība, un ķelti, līdzīgi virknei tautu, varēja to pielāgot savām vajadzībām, tomēr nevēlējās to darīt, vai arī neuzskatīja par nepieciešamu. Šā iemesla dēļ nav pārsteigums, ka druīda apmācības laiks Gallijā bija divdesmit gadi. Īrijā šis periods gan bija jūtami īsāks – tikai septiņi gadi.

Ķeltu pasaules noriets

Tomēr ķeltu dominēšanas Eiropā laikmets, neraugoties uz druīdu zināšanām, sasniegumiem tautsaimniecībā un kādreizējiem militārajiem panākumiem, tuvojās beigām. Ķelti pakāpeniski tika izspiesti no „civilizētajām zemēm”, līdz 121. gadā p.m.ē. romieši iekaroja Gallijas dienvidus, izveidojot provinci ar nosaukumu Narbonas Gallija. Tajā pašā laikā pāri Reinai ķeltu zemēs iebruka kimvri un teitoņi, izpostot un izlaupot plašas teritorijas. Ķelti vēl nebija paspējuši pilnībā atgūties no iepriekšējām sakāvēm, kad pienāca viņiem liktenīgie 60.-50. gadi p.m.ē., kuru laikā daku valdnieks Burebista pilnībā padzina ķeltus no Centrāleiropas, pie kam daki pret ķeltiem vērsās ar īpašu nežēlību, nevairoties no masu slepkavībām, bet ģermāņu vadonis Ariovists savukārt padzina ķeltus no zemēm, kuras ģermāņi uzskatīja par savulaik sev piederējušām. Visbeidzot 58. gadā p.m.ē. Gallijā iebruka romieši Gaja Jūlija Cēzara vadībā, kuri pret ķeltiem jeb galliem izvērsa karadarbību atbilstoši labākajiem sava laikmeta kara mākslas paraugiem.

Īpaši jāuzsver, ka galvenais iemesls, kamdēļ kaimiņi, ieskaitot romiešus, izrādīja tādu interesi par ķeltu cilšu iekarošanu, bija lielākās daļas šo cilšu bagātības, bet patiesais iebrukuma mērķis – brutāla laupīšana. Kā liecina arheoloģiskie izrakumi Bibraktā (vienā no nozīmīgākajām pilsētām pirmsromiešu Gallijā, kuru Cēzars lika nopostīt un vienā uzbūvēt „normālu” romiešu pilsētu, un kurā cita starpā tapa lielākā daļa Piezīmju par gallu karu), tās iedzīvotājiem bija augsts labklājības līmenis un attīstīta amatniecība, kas ļāva Bibraktu uzskatīt par vienu no sava laikmeta industriālajiem centriem. Bibraktas amatnieki gatavoja izcilas kvalitātes ieročus un pieprasītas rotaslietas (pie kam no cēlmetāliem), intensīvi tirgojās ne tikai ar citām ķeltu ciltīm un pilsētām, bet arī ar romiešiem, cita starpā būdami lielākie romiešu vīna cienītāji un iepircēji, kas nebija lēts prieks. (Kamdēļ ķelti nesāka darināt savu vīnu, tā arī nav skaidrs.) Bibraktas centrs sastāvēja no plašiem divstāvu namiem ar lieliem pagrabiem, pie kam pirmajos stāvos parasti atradās veikali vai darbnīcas, bet otrais tika izmantots dzīvošanai. Pilsētu arī sargāja četrus metrus augsti nocietinājumi vairāk nekā piecu kilometru garumā, pie kam Bibrakta nebija unikāla, bet tikai viens no 10-12 šādiem centriem (neskaitot vairākus simtus mazāku pilsētu) ķeltu pasaulē, un šis fakts pavisam noteikti neļauj uzskatīt ķeltus par atpalikušiem barbariem. Ja nu romiešiem kur bija taisnība, tad novērtējumā, ka ķelti nesamērīgi nododas ēšanai un vīna dzeršanai – uz ugunskuriem tradicionāli tika cepti uzreiz veseli dzīvnieki, bet dzēra ķelti, kā pieņemts teikt, līdz grīdai. (Šīm pārmērībām ir savā ziņā reliģiska pieskaņa – ķelti nicināja nāvi, jo ticēja aizkapa dzīvei un dvēseļu pārceļošanai, taču vienlaikus uzskatīja, ka ir jādzīvo „ar pilnu krūti”.)

Verkingoterīgs pret Cēzaru

Tajā pašā laikā ķelti joprojām nespēja apvienoties un dot pienācīgu pretsparu ienaidniekiem, bet turpināja naidoties, tostarp saskaņas nebija pat visu laiku lielākās ķeltu cilts helvētu iekšienē, nemaz nerunājot par saskaņu starp dažādām ciltīm, kas ļāva Cēzaram pilnā vērā izvērst viņa slaveno „skaldi un valdi” politiku. Šā iemesla dēļ romieši viegli pakļāva Galliju, un tikai pēc tam atradās cilvēks, kuram izdevās apvienot gallus un noorganizēt vērienīgu sacelšanos – leģendārais Verkingoterīgs. Cik noprotams – netaisnīgi ar nāvi sodīta augstmaņa dēls, Verkingoterīgs apvienot vietējās ciltis mēģināja jau romiešu iebrukuma sākumā, tomēr tika izraidīts no Gallijas – vairāk nekā no romiešiem aristokrātija baidījās no iespējas, ka kāds no tās pārstāvjiem varētu iegūt karaļa varu. Domājams arī, ka daudzi no augstmaņiem, kuri pieņēma lēmumu par Verkingoterīga izraidīšanu, bija romiešu uzpirkti. Pēc tam, kad Gallija tika pakļauta, Verkingoterīgs atgriezās, un tomēr spēja pārliecināt tautiešus par nepieciešamību apvienoties.

Sacelšanās sākās 54. un 53. gada p.m.ē. ziemā, un sākumā bija veiksmīga, tomēr pēc tam romiešiem izdevās ielenkt Verkingoterīga spēkus Alēzijā – vienā no visu laiku lielākajām ķeltu pilsētām. Alēzija 52. gadā p.m.ē. 3. oktobrī pēc ilgstoša aplenkuma krita Jūlija Cēzara rokās, bet Verkingoterīgs atzina sevi par uzvarētu. Viņš tika aizvests uz Romu, kur piecus gadus pavadīja cietumā, bet pēc tam, kad Cēzara triumfa gājiena laikā gallu vadoni izvadāja pa Romas ielām, viņš tika nožņaugts. Lai arī Cēzars uzvaru šajā karā grāmatā Piezīmes par gallu karu aprakstīja kā vienkāršu un pašsaprotamu, bet pašus gallus (lasiet – ķeltus) nicīgi dēvēja par mežoņiem un barbariem, visticamāk, ka uzvara nebūt nenāca viegli. Alēziju aizstāvēja 28 cilšu apvienotais karaspēks, savukārt Cēzars lika apkārt pilsētai izbūvēt divas fundamentālas nocietinājuma līnijas, katru gandrīz 40 km garumā. Viens no nocietinājumiem bija paredzēts, lai neļautu galliem izkļūt no pilsētas, savukārt otrs – lai nepieļautu papildspēku nokļūšanu pie aplenktajiem. Rezultātā pilsētā sākās vispārējs bads un Alēzijas aizstāvji bija spiesti kapitulēt.

Jāpiebilst, ka pēc sacelšanās apspiešanas visi, uz kuriem krita aizdomas par nemiernieku atbalstīšanu, tika pārdoti verdzībā, kas bija daļa no minētā laika posma „kara ekonomikas”, savukārt romiešu rokās nonākušie priesteri, kas visi bija Gallijas neatkarības atbalstītāji – nogalināti. Romiešu iebrukuma rezultātā tika nogalināti vai pārdoti verdzībā kopumā divi miljoni ķeltu. Atlikušie Gallijas iedzīvotāji ātri iekļāvās romiešu civilizācijā un romanizējās, pie kam Gallija pavisam drīz kļuva par vienu no attīstītākajām Romas provincēm, kas netieši var liecināt par to, ka tās iedzīvotāji nepavisam nebija tik atpalikuši, kā to apgalvoja romieši. Pakāpeniski līdzīgs liktenis piemeklēja arī pārējos kontinentālās Eiropas ķeltus, bet viņu unikālā kultūra izdzīvoja vienīgi Britānijā (kuras lielāko daļu vēlāk tāpat iekaroja romieši) un Īrijā, kur turpināja pastāvēt līdz pat viduslaikiem, un tieši liecības no salām ir saglabājušas nākošajām paaudzēm lielāko daļu zināšanu par ķeltiem. (Vēl ir arī dažādi artefakti, arheoloģiskie izrakumi, antīko autoru liecības, utt..)

Salu ķeltu mantojums

Tā kā līdz Īrijai nenonāca Romas leģioni un vēlāk arī ģermāņu ciltis (kā tas notika Britānijā), šīs salas ķeltu kultūru un priekšstatus ietekmēja vienīgi kristiešu mūki (kuri Īrija ieradās IV-V gadsimtos, pie kam no Ēģiptes, apejot Romu). Pēdējie nevēlējās (bet ticamāk, ka neuzdrošinājās) izrādīt nepatiku pret ķeltu tradīcijām un mītiem, lai gan pakāpeniski ieņēma vietējās elites – druīdu vietu. Šajā statusā mūkiem nācās cieši sadarboties ar filīdiem, un aptuveni mūsu ēras pirmā gadu tūkstoša beigās pēc filīdu vārdiem tieši viņi arī pierakstīja ķeltu mītus un ticējumus. Protams, daļa kosmoloģijas un eshatoloģijas tika aizstāta ar bībeliskiem sižetiem, tomēr kopumā tika saglabāts milzīgs apjoms ķeltu folkloras, daudzas kuras sastāvdaļas tiek dēvētas par sāgām. Pēdējais vārds gan ir aizņemts no skandināviem, jo īri savus vēstījumus dēvēja par skelām.

Mūsdienu zinātnieki izdala vairākus šo sāgu – skelu ciklus, tajā skaitā mitoloģiskās, vēsturiskās, varoņu un Finna ciklu. Pirmais cikls aptver seno vēsturi (jeb tā dēvēto pseidovēsturi) un ir pārsātināts ar personāžiem, kuros viegli atpazīstami ķeltu dievi, pie kam bieži viņi arī tiek dēvēti par tādiem. Savukārt vēsturisko un varoņsāgu centrā ir atsevišķi personāži un notikumi, tādi kā Kuhulins, Konhobars un slavenā Vērša nolaupīšana Kualngā, bet atsevišķu vietu ieņem varonis un pa daļai burvis, pa daļai zintnieks un gaišreģis Finns (Finns Makkumals, Finns Kumala dēls, Fingals, utt.) un viņa kara draudze – fiana jeb feniji (nosaukums, kuru XIX un XX gadsimtos pieņems īru nemiernieki cīņas pret angļiem laikā). Šo vēstījumu darbība notiek ierobežotos laika periodos, taču arī tajos figurē dievi, zināmākie no kuriem ir Taraniss, Cernunns, Belenuss, Ogmioss, Brigantija un virkne citu – ķeltu panteons bija gana plašs. Tiek uzskatīts, ka Finns ir izdomāts un faktiski mitoloģisks apvienojošais tēls, tomēr atsevišķi vēsturnieki pieļauj, ka šim skelu varonim ir bijis arī reāls prototips, kura piedzīvojumi un mīlas dēkas ar laiku vienkārši mitoloģizēti, iesaistot dievus, dažādus izdomājumus un simbolismu.

Cits īpašas uzmanības vērts fakts ir, ka Īrijā līdz pat XVII gadsimtam, kad salu iekaroja Anglija, bija spēkā tā dēvētās īru tiesības – senu, domājams mūsu ēras I gadsimtā tapušu (gan balstoties vēl senākās tradīcijās) un VIII gadsimtā pierakstītu likumu kopums. Senā likumu lielā grāmata, kā tiek dēvētas šīs tiesības, sastāv no piecām daļām un aptver daudzas jomas, tostarp ne tikai likumus un soda mērus, bet tiesu praksi, jaunās paaudzes skološanu, utt.. Īru tiesības ir būtībā vienīgā visaptverošā liecība pasaulē par Vidusjūras civilizācijai nepiederošo Eiropas tautu, ja iespējams tā teikt, juridisko sistēmu tik senā laika posmā, un ir paredzētas sabiedriskajai kārtībai, kurā dominē dzimtas un klani un kur to vadītāji realitātē ir tikai kopīpašuma pārvaldnieki. Tāpat īru tiesības sniedz daudz informācijas par sava laika ikdienas paradumiem. Piemēram, laulības tika slēgtas, pērkot sievas un pirmskristīgajā laikmetā sievu varēja iegādāties pat uz vienu gadu. Piebildīsim – sievietēm bija atļauts iziet pie vīra līdz 21 reizei, pie kam ar nākošo reizi izpirkuma maksa kļuva aizvien lielāka. Īru tiesības arī reglamentēja laulāto statusu un mantas sadali, pie kam paredzot, ka pēc laulības šķiršanas katram laulātajam pienākas viņa sākotnējais ieguldījums, kā arī detalizēti nosakot, kā sadalāma kopdzīves laikā iegūtā manta. Ir eksperti, kuri uzskata, ka īru tiesības daudzos jautājumos ir pašas tuvākās no visām zināmajām mūsdienu juridiskajām tendencēm.

Tikmēr, atšķirībā no Īrijas, Britu salās citas ķeltu cilšu grupas – britu liktenis bija mazāk veiksmīgs. Vispirms viņi nonāca Romas pakļautībā, bet pēc tam salu iekaroja ģermāņi – angļi un sakši, bet visbeidzot arī normāņi. Lai arī briti nepakļāvās romanizācijai un regulārali sacēlās pret romiešiem, pēc ģermāņu iebrukuma viņi tika vai nu izspiesti no tagadējās Anglijas, tostarp uz Velsu un Skotiju (tāpat kā īri, arī velsieši un skoti ir ķeltu pēcteči), vai asimilēti, bet vairākums britu kultūras mantojuma – iznīcināts. Tajā pašā laikā neviens cits kā britu bardi, kuru uzdevums bija varoņu slavināšana, radīja nostāstus par vienu no savas cilts varoņiem – karali Arturu. Vēlāk šie nostāsti, protams, tikai izmainīti un pielāgoti esošajai politiskajai situācijai, taču fakts paliek fakts – leģendu par Arturu prototips ar augstu ticamības pakāpi bija reāli pastāvējis ķeltu vadonis. Savukārt pavisam noteikti ķeltiete bija leģendārā amazone Bodika jeb Boadiceja, kā viņu neprecīzi dēvēja romieši, kura pēc vīra nāves stājās sacelšanās pret romiešiem priekšgalā m.ē. 61. gadā, un iedvesmoja savus tautiešos, dodoties cīņās kaujas ratos savas armijas priekšgalā.

Tomēr pat ja nebūtu salu ķeltu, ķeltu pasaule vai ķeltu Eiropa (kā nereti tiek dēvēta Vidusjūras civilizācijai nepiederošā Eiropas daļa) būtu atstājusi neizdzēšanas pēdas kontinenta vēsturē un attīstībā. Vēl pirms Romas uzplaukuma viņi bija radījuši unikālu, no klasiskās atšķirīgu kultūru, ejot paši savu, bieži vien ar Vidusjūras civilizāciju vispār nesaistītu, taču tādēļ nebūt ne sliktāku ceļu. Pēc Romas impērijas sabrukuma, feodālās Eiropas tālākā attīstība daudzos aspektos vairāk atgādināja ķeltu laikmeta turpinājumu, nekā klasiskās kultūras mantojumu, un daudzi speciālisti uzskata, ka tieši ķeltu, nevis Vidusjūras jeb grieķu un romiešu kultūra ir „īstā” Eiropas kultūra, kamdēļ Viduslaikos Eiropa vienkārši atgriezusies pie savām saknēm. Šis apgalvojums varētu būt ļoti patiess, jo īpaši ņemot vērā, ka arī citu Eiropas cilšu kopienu, tajā skaitā arī baltu, kultūra un tradīcijas ir daudz tuvākas ķeltiem, nekā grieķiem vai romiešiem, bet ķeltu uzvarētāju – romiešu sarakstītā vēsture ne gluži atbilst patiesībai.

Grieķu vēsturnieks Sicīlijas Diodors rakstīja, ka pēc pretinieka nogalināšanas ķeltu karavīri nogriež viņam galvu un aizved mājās, kur uzvarēto ienaidnieku galvas tiek glabātas, ievietotas ciedru eļļā, pie kam daži no ķeltiem it kā teikuši vēsturniekam, ka neatdotu viņiem piederošās galvas pat apmaiņā pret tādu pašu svaru zelta. Ka ķeltiem bijis šāds paradums, apliecina arī arheoloģiskie izrakumi, savukārt šo savdabīgo tradīciju mūsdienās skaidro ar ķeltu reliģiju. Atbilstoši tai, galva bija dvēseles mājoklis. Atdalot galvu no ķermeņa, dvēsele tika atdalīta no miesas, liedzot pēdējai iespēju atdzimt. Attiecīgi ķelti glabāja uzvarēto ienaidnieku galvas lai būtu droši, ka viņu pretinieki neatdzims un neatgriezīsies, lai atriebtos.

Arī ķeltu pasaulē bija izveidots savs, ļoti attīstīts ceļu tīkls, daudzi no kuriem bija inženiertehniski ļoti sarežģītas būves, un šo ceļu atliekas ir atrastas sākot ar Vāciju, bet beidzot ar Īriju. Tomēr, atšķirībā no Romas, impērijas, kur visi ceļi veda uz galvaspilsētu, bet paši ceļi bija īpaši pielāgoti armijas vajadzībām, ķeltu pasaule nebija nedz impērija, nedz pat vienota valsts, tai nebija galvaspilsētas, bet ceļi bija paredzēti tirdzniecībai un savienoja lielu skaitu ķeltu pilsētu.

Jaunākie ieraksti:

Padalīties:

Arhīvs: Korejas karš – septiņdesmit gadi bez miera līguma
< Iepriekšējā
Par Аквариум, Cad Goddeu, lazdu krūmiem un raķešu nosaukumiem
Turpināt >