Īsi par lietām, kuras ,man šķiet svarīgas vai arī kādā brīdī ir piesaistījušas manu uzmanību, un kuras man liekas tā vērtas, lai par viņām pastāstītu arī kādam citam.

Arhīvs: Korejas karš – septiņdesmit gadi bez miera līguma

26.11.2024. Raksts no mana arhīva par Korejas karu, tapis priekš žurnāla Leģendas. Sameklēju es šo rakstu gan ķīniešu kino iespaidā, gan tādēļ, ka līdzīgs modelis bieži tiek pieminēts kā iespējamais karadarbības Ukrainā risinājums. Tiesa, no kurienes šāda miera plāna atbalstītājiem ir pārliecība, ka karš noslēgsies tieši kā Korejā, nevis kā Vjetnamā, man nav skaidrs. Arī Vjetnamā tika mēģināts līdzīgā veidā panākt mieru, bet beidzās tas ar bēgšanu no Saigonas. 

 

Pilsoņu karš Korejas pussalā (1950-1953), kas izvērtās par starptautisku konfliktu starp rietumvalstīm un komunistiskā bloka valstīm, bija pirmā vērienīgā abu naidīgo nometņu pretīmstāvēšana pēc aukstā kara sākuma. Pie kam miera līgums starp karojušajām pusēm – pilsoņu kara dalībniecēm, tā arī nav noslēgts līdz pat mūsdienām.

Pilsoņu kara Korejas pussalā, visbiežāk dēvēta vienkārši par Korejas karu, priekšvēsture, protams, sākas vēl ilgi pirms paša kara sākuma. Šajā gadījumā par atskaites punktu tiek uzskatīts 1910. gada 29. augusts, kad Japānas impērija oficiāli anektēja 1897. gadā par Korejas impēriju pasludināto Korejas karalisti, un beidza pastāvēt pussalā vairāk nekā 500 gadus valdījusī Čosonas dinastija. Korejas pasludināšana par impēriju, jāpiebilst, bija tieši mēģinājums izdabāt Japānai un izvairīties no pussalas anektēšanas (vai okupēšanas, apritē atrodas abi termini, kaut gan priekšroka parasti tiek dota pirmajam). Korejas karaliste gadsimtiem ilgi bija būtībā Ķīnas vasaļvalsts, taču kad 19. gadsimta otrajā pusē strauji samazinājās Ķīnas un tikpat strauji pieauga Japānas varenība, kā rezultātā Ķīna cieta sakāvi 1894.-1895. gada Japānas – Ķīnas karā (jeb Pirmajā Japānas – Ķīnas karā), un bija spiesta atdot Japānai Taivānu, kā arī vairākas mazākas salas, Korejas valdošā dinastija izdarīja mēģinājumu distancēties no Ķīnas, pasludinot karalisti par impēriju, saraujot daudzas saites ar Ķīnu un pārorientējoties uz sadarbību ar Japānu.

Vienlaikus Japānas plānos vietas kaut daļēji neatkarīgai Korejai nebija, un 1910. gadā pussala tika anektēta, bet Čosonas dinastija – likvidēta, to aizstājot ar no japāņu militārpersonām sastāvošu koloniālo administrāciju ar ģenerālgubernatoru priekšgalā. Ar humānismu koloniālā administrācija, protams, neizcēlās, jebkura pretošanās iekarotājiem tika nežēlīgi apspiesta ar militāru spēku, tika īstenota pussalas japanizācijas programma, korejieši tika pakļauti dažādiem ierobežojumiem un diskriminācijai bet Korejas resursi bez žēlastības izlaupīti, izmantojot tos Japānas impērijas militārajām vajadzībām. Atsevišķs jautājums ir, ka arī mūsdienās bieži ir sastopami apgalvojumi, ka Japānas okupācijas periodā pussala ir piedzīvojusi ievērojamu attīstību un uzplaukumu. Savā ziņā tie atbilst patiesībai – Koreja Čosonas dinastijas valdīšanas laikā bija nabadzīga un ekonomiska maz attīstīta valsts, bet priekšstatu par stāvokli tajā sniedz, piemēram, fakts, ka korejiešu vidējais dzīves ilgums 1910. gadā bija 23,5 gadi. Koloniālā administrācija anektētajās teritorijās tikmēr ieviesa sākuma izglītību, elementāru veselības aprūpi, u.c., kā arī uzbūvēja (it īpaši mūsdienu Ziemeļkorejā) lielu skaitu uzņēmumu, kuri vēlāk kļuva par abu Koreju ekonomikas pamatu. Tajā pašā laikā visas šie un citi soļi tika sperti ne jau korejiešu, bet Japānas impērijas interesēs, un attiecīgi minētie apgalvojumi ir labākajā gadījumā strīdīgi.

 

 

Divas Korejas vienā pussalā

Korejas atrašanās Japānas impērijas sastāvā tiešas sekas savukārt bija pussalas sadalīšana divās – PSRS un ASV okupācijas zonās pēc II Pasaules kara beigām. II Pasaules kara laikā Japāna, lai arī bija pasludinājusi sevi par nacistiskās Vācijas sabiedroto, karu PSRS tā arī nepieteica un karadarbību pret Padomju Savienību nesāka, karojot tikai ar ASV un to tuvākajiem sabiedrotajiem. Japānā arī valdīja uzskats, ka šā iemesla dēļ PSRS pēc uzvaras pār Vāciju un tās sabiedrotajiem Eiropā karā pret Japānu neiesaistīsies. Kamdēļ tā, var vienīgi minēt, jo PSRS pretenziju pret Japānu netrūka, taču virkne dokumentu liecina, ka šāds viedoklis tiešām dominēja. Tikmēr vēl 1943. gada novembrī Teherānā notikušajā PSRS, ASV un Lielbritānijas līderu konferencē tika panākta vienošanās, ka PSRS pēc uzvaras Eiropā iesaistīsies karā pret Japānu, bet Jaltas konferencē (1945. gada februārī) tika precizēts, ka PSRS uzbruks Japānas spēkiem kontinentā (impērijas galvenajai, Kvantunas armijai) trīs mēnešu laikā pēc Vācijas kapitulācijas, kā arī saskaņota virkne citu plānu. Galvenais iemesls, kamdēļ ASV un Lielbritānija uzstāja, lai PSRS iesaistītos karā pret Japānu, bija ar Japānas Kvantunas armiju (vairāk par miljonu karavīru) samērojamu sauszemes spēku neesamība, apvienota ar pārliecību, ka bez šīs armijas sagrāves Japāna sakāvi neatzīs un nekapitulēs. Tika lēsts, ka bez PSRS iesaistīšanās karš pret Japānu var turpināties vismaz vairākus gadus.

Rezultātā PSRS pati bija ieinteresēta iesaistītīties karā, un 1945. gada 9. augustā (vienlaikus ar atombumbas nomešanu uz Nagasaki), dienu iepriekš oficiāli piesakot karu Japānai, sāka vērienīgu uzbrukumu japāņu spēkiem. PSRS uzbrukums Japānai šīs priekšvēstures dēļ bieži tiek uzskatīts par atsevišķu padomju – japāņu karu, kura aizsācēja ir komunistiskā PSRS. Par pilnīgu gatavību uzbrukumam PSRS Tālo Austrumu frontes vispavēlnieks, maršals Aleksandrs Vasiļevskis tikmēr ziņoja padomju līderim Josifam Staļinam vēl 5. augustā (dienu pirms atombumbas nomešanas uz Hirosimas), kamdēļ izplatīta ir versija, ka Japānas atombombardēšana un PSRS uzbrukums Kvantunas armijai bija iepriekš saskaņota rīcība, un līdz šim vēsturē vienīgā kodolieroču pielietošana padomju vadībai nebija negaidīta, kā bieži tiek apgalvots. Atsevišķi ir vērts pieminēt, ka attiecībā uz Korejas pussalu starp ASV un PSRS līdz pat pēdējam brīdim nepastāvēja nekādas īpašas vienošanās, un piedāvājumu sadalīt Korejas pussalu okupācijas zonās, kuru robeža sniegtos pa 38. paralēli, ASV bruņoto spēku vadība padomju pusei izteica vien 10. augustā, pie kam bez īpašas pārliecības, ka PSRS šim priekšlikumam piekritīs (padomju spēkiem bija lieliskas izredzes pārņemt savā kontrolē ievērojami plašākas teritorijas, iespējams, pat visu Korejas pussalu). PSRS augstākā vadība šim ierosinājumam tomēr piekrita, iespējams, Hirosimas un Nagasaki atomborbardēšanas iespaidā, un rezultātā Korejas pussala īsā laikā tika sadalīta divās okupācijas zonās, pie kam padomju kontrolē nonākušie pussalas ziemeļi tolaik bija kā ekonomiski daudz attīstītāki, tā arī ar ievērojami lielāku iedzīvotāju skaitu, nekā pussalas dienvidu daļa.

Jau pavisam drīz pēc Japānas kapitulācijas (tā tika parakstīta 1945. gada 2. septembrī 9:02 pēc Tokijas laika) kļuva skaidrs, ka PSRS un ASV Korejas sadalīšanu uzskata tikai par pagaidu pasākumu un katrai no tām ir savi plāni attiecībā uz pussalu. 1948. gadā abās okupācijas zonās arī tika izveidotas valstis, kas mūsdienās visbiežāk ir zināmas kā Dienvidkoreja (oficiāli – Korejas Republika) un Ziemeļkoreja (oficiāli – Korejas Tautas Demokrātiskā Republika). Vispirms – 1948. gada maijā, vēlēšanas notika ASV okupācijas zonā, pie kam komunistu dalība vēlēšanās tika dažādi ierobežota. Rezultātā tika proklamēta Korejas Republika, kas sevi pasludināja par visas pussalas vienīgo likumīgo varu, bet par pirmo Dienvidkorejas prezidentu kļuva bijušais Vašingtonas Universitātes pasniedzējs un attiecīgi izteikti proamerikāniskais Lī Sinmans, kurš neslēpa gatavību apvienot pussalu ar militāru spēku.

Padomju okupācijas zonā dažus mēnešus vēlāk savukārt tika sarīkotas jau Korejas Augstākās tautas sapulces vēlēšanas, kuru laikā dažādas represijas tika vērstas jau pret proamerikāniskajiem spēkiem, un kas noslēdzās ar Korejas Tautas Demokrātiskās Republikas (KTDR) proklamēšanu 1948. gada 9. septembrī. Par šīs valsts līderi savukārt kļuva Kims Irsens, uz Ziemeļkoreja tieši tāpat kā pirms tam Dienvidkoreja pasludināja sevi par vienīgo likumīgo varu visā pussalā. Kima Irsena kļūšana par Ziemeļkorejas līderi, jāpiebilst, nebija nejauša. Vēl pirms II Pasaules kara sākuma viņš bija kļuvis par korejiešu pretošanās japāņu okupācijai un korejiešu partizānu līderi, tāpat Kimu Irsenu atbalstīja Ķīnas komunisti, par kuriem tobrīd jau bija skaidrs, ka viņi atrodas tikai soļa attālumā no uzvaras Ķīnas pilsoņu karā. Lai arī Japānas koloniālā administrācija 1940. gadā paziņoja par korejiešu partizānu kustības likvidēšanu, faktiski partizāni ar Ķīnas (pie kam ne tikai ar komunistu, bet arī Gomindāna un citu spēku atbalstu) turpināja savas aktivitātes līdz pat II Pasaules kara beigām. Robežas ar Ķīnu esamības dēļ īpaši ietekmīga partizānu kustība bija tieši Ziemeļkorejā, un attiecīgi arī tās līderis Kims Irsens šajā pussalas daļā bija ļoti populārs. Interesanta nianse – oficiāli tiek apgalvots, ka Kims Irsens visu pretošanās kustības pastāvēšanu laiku vadījis to no Korejas teritorijas, lai gan pastāv aizdomas, ka pēc 1940. gada viņš pamatā atradies Ķīnā.

Uzreiz pēc pēc Ziemeļkorejas izveidošanas no tās teritorijas arī tika izvests padomju karaspēks, un padomju vadība pieprasīja, lai tāpat rīkotos arī ASV. Sākotnēji amerikāņi ASV militārās vadības iebildumu dēļ vilcinājās to darīt, tomēr 1949. gada martā ASV Kongress pieņēma lēmumu, ka okupācijas karaspēks no pussalas amerikāņu daļas izvedams līdz 1949. gada 30. jūnijam, kas arī tika izdarīts.

Nesaskaņu pieņemšanās spēkā

Vienlaikus okupācijas karaspēka izvešana no Korejas pussalas tikai palielināja spriedzi abu Koreju starpā, tostarp tādēļ, ka sarunas par pussalas iespējamo apvienošanu pie nekādiem rezultātiem nenoveda un arī nevarēja novest. Abas puses uzskatīja, ka tās ir vienīgās likumīgās valdības, un attiecīgi – ka apvienošanās iespējama tikai pēc to diktētiem noteikumiem. Līdz ar aukstā kara sākšanos nepiekāpību, papildus sarežģījot situāciju, demonstrēja arī rietumvalstis ar PSRS priekšgalā un attiecīgi PSRS un Ķīna, pie kam domājams, ka PSRS gadījumā tās nostāju būtiski ietekmēja arī fakts, ka 1949. gada 29. augustā Maskava veica savu pirmo veiksmīgo kodolizmēģinājumu, nodemonstrējot, ka arī tās rīcībā ir kodolieroči.

Rezultātā demarkācijas līnijas abās pusēs nostiprinājās pārliecība, ka vienīgais veids kā apvienot pussalu, ir militārais, pie līnijas tika koncentrēti abu Koreju karaspēki un notika aizvien biežāki robežincidenti. Pie kam interesanti, ka ievērojami kareivīgāki izteikumi izskanēja nevis no Ziemeļkorejas, kā to varētu gaidīt, bet gan no Dienvidkorejas līderiem, kurus atbalstīja arī liels skaits ASV politiķu un militārpersonu. Kā dienvidkorejieši, tā viņu amerikāņu atbalstītāji atklāti un publiski runāja par to, ka ir gatavi kara sākšanai, ka „tuvojas Korejas apvienošanas stunda”, un ka karš „pret komunistiem” tiks sākts, līdzko tiks atrasts vairāk vai mazāk pamatots iemesls uzbrukumam. Ziemeļkorejas komunistu līderi no šādiem izteikumiem tikmēr centīgi izvairījās, taču tajā pašā laikā aktīvi gatavojās karam, iepērkot ieročus un bruņojumu vai bieži vien saņemot tos bez maksas no Ķīnas un PSRS. Pie kam jautājumā par to, kādā mērā un kādā veidā atbalstīt Ziemeļkorejas komunistu režīmu, pastāvēja gana nopietnas domstarpības. Pirmkārt jau PSRS sevi uzskatīja par visas komunistiskās pasaules neapstrīdamu līderi, tostarp ideoloģiskajā ziņā. Ķīnas komunistu ideoloģija jeb maoisms tikmēr ievērojami atšķīrās no padomju ideoloģijas. Kamēr PSRS sludināja internacionālismu un proletariāta vadošo lomu, Ķīnas komunistu ideoloģija bija lielā mērā nacionāla, bet vadošā loma komunisma celtniecība tika atvēlēta zemniekiem. Tostarp arī tādēļ, ka proletariāta Ķīnā tolaik bija ļoti maz. Ņemot vērā Ķīnas vēsturiski lielo ietekmi uz Koreju, Ķīnas komunistu līderis Mao Dzeduns uzskatīja pussalu par ķīniešu ietekmes zonu, un uz Pekinu orientējās arī Kims Irsens. Pilnā mērā visas šis pretrunas izpaudās jau vēlāk, pēc padomju līdera Josifa Staļina nāves, taču domstarpības pastāvēja arī 1950. gada pirmajā pusē, un palika neskaidrs, cik lielā mērā PSRS ir gatava atbalstīt „nepareizos” komunistus.

Neraugoties uz iepriekšminēto un pretēji gaidītajam, karu tomēr sāka nevis dienvidkorejieši, bet Ziemeļkoreja, kuras armija (pēdējās kodolu veidoja ap 14 tūkstošiem komunistu, kas bija piedalījušies Ķīnas pilsoņu karā – pēdējais sākās pēc II Pasaules kara beigām un noslēdzās 1949. gadā ar komunistu uzvaru) 1950. gada 25. jūnijā šķērsoja demarkācijas līniju un iebruka Dienvidkorejā, pirms tam paziņot, ka tā ir atbilde uz „nodevēja” Lī Sinmana uzbrukumu ziemeļiem. Kara sākuma brīdī Ziemeļkorejas armijā bija 175 tūkstoši vīru, 150 tanku un 172 kaujas lidmašīnas. Dievidkorejas armijā un citos bruņotajos formējumos tikmēr bija 161 tūkstotis vīru, 30 tanku un 25 lidmašīnas, taču dienvidnieku rīcībā bija kara flote, sastāvoša no aptuveni 70 kuģiem, kamēr Ziemeļkorejai kara flotes faktiski nebija.

No vienas robežas līdz otrai

Ziemeļkorejiešu iebrukums, jāpiebilst, bija pilnībā negaidīts kā Dienvidkorejai, tā arī ASV. Vēl 1950. gada 20. jūnijā, ASV toreizējais valsts sekretārs (ārlietu ministrs) Dīns Ačesons iesniedza Kongresam ziņojumu, kurā kara sākšanās Korejas pussalā bija novērtēta kā maz ticama. Ziemeļkorejai arī bija izdevies paturēt dziļā slepenībā gatavošanos iebrukumam, bet kādēļ Phenjana izšķīrās sākt karu tā arī nav līdz galam skaidrs. Pēc vienas no versijām, Ziemeļkorejas komunisti uzskatīja, ka drīzumā gaidāms dienvidnieku iebrukums un vienkārši nolēma to apsteigt, uzbrūkot pirmie, pēc citas – tas bija ar Ķīnas atbalstu rūpīgi izstrādāts plāns.

Jebkurā gadījumā kara sākotnējais, pirmais posms bija labvēlīgs Ziemeļkorejai, kuras spēki jau 28. jūnijā ieņēma kaimiņu galvaspilsētu Seulu, no kuras aizbēga Lī Sinmana valdība, bet augusta vidū viņu kontrolē atradās jau 90% Korejas teritorijas, kamēr dienvidkorejiešu rokās palika vien salīdzinoši neliels, tā sauktais Pusanas placdarms pussalas pašos dienvidos, kuru bija izveidojušas lielā steigā no Japānas pārsviesto amerikāņu karavīru vienības. Arī ASV aviācija un kara flote šās ofensīvas laikā (atbilstīgi ASV prezidenta Harija Trumena pavēlei) atbalstīja Dienvidkorejas spēkus, taču spēja tikai palēlināt uzbrukumu. Dienvidkorejas armija bija pilnībā demoralizēta un cieta ievērojamus zaudējumus, iedzīvotāju atbalsts proamerikāniskajai valdībai nebija liels, tostarp dažās vietās vēl pirms komunistu spēku atnākšanas sākās viņu atbalstītāju organizētas sacelšanās. Tajā pašā laikā amerikāņu aviācija spēja likvidēt Ziemeļkorejas armijas pārsvaru debesīs, kā arī sagraut virkni ziemeļnieku komunikāciju. Papildus tam ASV prezidents deva rīkojumu nosūtīt uz Taivanas (tolaik dēvētas arī par Formozu) piekrasti ASV VII kara floti, lai pasargātu salu, kurā bija radis patvērumu Čans Kaiši un viņa atbalstītāji, no iespējamā Ķīnas iebrukuma. Šā lēmuma rezultātā, jāpiebilst, tika pielikts punkts Ķīnas mēģinājumiem iekarot Taivānu.
Kopumā septembra vidū, kas tiek uzskatīts par Korejas kara pirmā posma beigām, pussalas dienvidos ASV karavīru izveidotajā placdarmā, līdztekus tieši amerikāņu karavīriem, atradās ap 70 tūkstošiem atlikušo Dienvidkorejas karavīru, kurus bija aplenkuši aptuveni divas reizes lielāki Ziemeļkorejas spēki. Vienlaikus ASV aviācijas dominēšanas gaisā, kā arī amerikāņu flotes atbalsta dēļ likvidēt šo placdarmu ziemeļkorejieši nespēja, un šis fakts sāka mainīt kara gaitu.

 

 

1950. gada 7. jūlijā pēc ASV iniciatīvas arī bija sasaukta ANO Drošības padomes sēde, kuras rezultātā ar balsu vairākumu tika nosodīta Ziemeļkoreja, kā arī pieņemts aicinājums ANO dalībvalstīm nosūtīt to karaspēku pirmskara situācijas atjaunošanai. Lēmumu nosūtīt savas armijas vienības uz Koreju, kur tās iekļāvās ASV bruņoto spēku sastāvā, pieņēma kopumā 16 pasaules valstis, bet lielākos spēkus nosūtīja Lielbritānija, Turcija un Austrālija. Vienlaikus minētā ANO Drošības padomes rezolūcija bija vairāk nekā strīdīga, jo konkrētajā sēdē nepiedalījās PSRS delegācija. Tā arī nav skaidrs, vai PSRS šo sēdi boikotēja, vai arī padomju diplomāti tobrīd bija atsaukti uz Maskavu uz konsultācijām (kas šķiet daudz ticamāk, jo citu komunistiskā bloka valstu delegācijas sēdē piedalījās), taču PSRS diplomātu rezolūcijas pieņemšanas brīdī klāt nebija, un attiecīgi PSRS nevarēja izmantot savas veto tiesības. Šā iemesla dēļ PSRS fakts, ka ASV un citu rietumvalstu un to sabiedroto spēki Korejā tiek dēvēti par ANO spēkiem, tika uzskatīts par „melīgu”, tomēr situāciju kopumā šis fakts būtiski nemainīja.

Atgriešanās uz 38. paralēles

1950. gada 15. septembrī tikmēr sākās kara otrais posms, 50 tūkstošiem amerikāņu karavīriem no jūras izsēžoties Ziemeļkorejas spēku aizmugurē, kā arī vienlaikus sākot izlaušanos no Pusanas placdarma. Šī operācija savukārt izrādījās pilnībā negaidīta jau ziemeļkorejiešiem, daudzas kuru daļas tika ielenktas, bet vēl citas spiestas ar kaujām lauzties atpakaļ uz pussalas ziemeļu daļu. Ofensīva kopumā izrādījās tikpat veiksmīga, cik sākotnējais Ziemeļkorejas uzbrukums, un jau 1. oktobrī amerikāņu spēki sķērsoja 38. paralēli, iebrūkot pussalas ziemeļos, bet oktobra vidū gandrīz pilnībā okupēta izrādījās jau Ziemeļkorejas teritorija, un tās bruņotie spēki pārgāja uz partizānu kara taktiku.

19. oktobrī, līdz ar Ķīnas „brīvprātīgo” iesaistīšanos karadarbībā savukārt sākās jau Korejas kara trešais posms. Pavisam karā piedalījās ap 780 tūkstošiem Ķīnas „brīvprātīgo”, bet Ķīnas iesaistīšanās karā atkal mainīja tā gaitu.

Pie kam arī Ķīnas iesaistīšanās karā izrādījās amerikāņiem pilnībā negaidīta – ASV vadība neticēja, ka Japānas okupācijas un pilsoņu kara novājinātie ķīniešu komunisti izšķirsies par šādu soli. Tāpat ķīnieši netika uzskatīta par nopietniem pretiniekiem – gan iepriekšējās koloniālās pieredzes dēļ, gan tādēļ, ka Ķīnas komunistru armija bija slikti bruņota, tostarp tai tikpat kā nebija artilērijas. Realitātē tikmēr izrādījās, ka Ķīnas spēki ļoti efektīvi izmanto savu iespaidīgo partizānu kara pieredzi, kā arī kara pret Japānu un pilsoņu kara laikā izstrādātās taktikas. Rezultātā Ķīnas „brīvprātīgo” iesaistīšanās karā sākotnēji kļuva par īstu šoku amerikāņiem, kuru rindās izcēlās panika, novedot arī pie lieliem zaudējumiem. Tiesa, panika visai drīz tika likvidēta, tostarp pateicoties aviācijas dominēšanai gaisā un ar ne mazāk iespaidīgajam pārsvaram artilērijas ziņā, un turpmākās kaujas izvērsās ārkārtīgi asiņainas, taču ķīniešu un ziemeļkorejiešu spēki, pamatā turpinot izmantot partizānu kara taktikas, lai arī lēnām, taču virzījās uz priekšu, tostarp ziemas laikā ne tikai spēja atbrīvot Ziemeļkorejas galvaspilsētu Phenjanu, bet arī atkārtoti ieņemt Seulu un vēl vairākas citas nozīmīgas Dienvidkorejas pilsētas.

Papildus šos panākumus sekmēja arī PSRS neoficiāla iesaistīšanās karā 1950. gada novembrī. PSRS ar mērķi pasargāt no amerikāņu aviācijas uzlidojumiem stratēģiski svarīgus Ziemeļkorejas objektus (dambjus, spēkstacijas, u.c.) nosūtīja uz pussalu aviācijas un pretgaisa aizsardzības vienības, apgādātas ar jaunāko tobrīd PSRS rīcībā esošo tehniku. Oficiāli PSRS karadarbībā gan nepiedalījās un visas lidmašīnas bija nokrāsotas Ķīnas armijas krāsās, tāpat tām bija aizliegti lidojumi virs Dienvidķīnas jūras, kā arī 38. paralēles šķērsošana (lai lidmašīnu notriekšanas gadījumā lidotāji nenonāktu gūstā un Maskavu nevarētu apsūdzēt dalībā karā), taču arī šādos apstākļos padomju spēki (pavisam ap 26 tūkstošiem vīru lielākās klātbūtnes brīdī) jūtami ietekmēja kara gaitu. Pirmkārt jau padomju pretgaisa aizsardzības sistēmas izrādījās ļoti efektīvas, bet otrkārt – padomju lidotāji – asi izrādījās ievērojami pārāki pār amerikāņu lidotājiem, uzvarot vairākumā gaisa kauju.

Šādos apstākļos līdz 1951. gada martam turpinājās Ziemeļkorejas un Ķīnas spēku virzīšanās uz priekšu. Martā ofensīva tika apturēta, bet aprīlī sākās jau dienvidkorejiešu un sabiedroto spēku pretuzbrukums, kas turpinājās līdz jūnijam, kad tika sasniegta 38. paralēle un frontes līnija nostabilizējās uz tās. Turpināt ofensīvu vai pāriet vēl vienā pretuzbrukumā nedz vienai, nedz otrai pusei vairāk nebija nedz spēka, nedz vēlēšanās, un sākās pozīciju karš, kura intensitāte pakāpeniski mazinājās, kā arī sarunas ar mērķi noslēgt vismaz pamieru, jo vairākums kara dalībnieku pēc sākotnējās situācijas atjaunošanas vairāk neredzēja nekādu jēgu konflikta turpināšanai. Tiek uzskatīts, ka galvenais iemesls, kamdēļ pozīciju karš turpinājās vēl divus gadus, bet pamiers tika noslēgts tikai 1953. gada jūlijā, bija PSRS līdera Josifa Staļina nostāja.

Pēdējais it kā uzskatīja, ka Maskavai šāds pozīciju karš, kura laikā Padomju Savienībai nav nedz dzīvā spēka, nedz kādu citu zaudējumu, toties ir iespējams pārdot bruņojumu, ir izdevīgs. Ķīnas līderis Mao Dzedums (karā Korejā krita viens no viņa dēliem) tikmēr gatavību noslēgt pamieru pauda jau 1951. gada maijā, un arī ASV un Lielbritānijai jau 1951. gadā nebija iebildumu pret pamiera noslēgšanu. Uzreiz pēc Staļina nāves pamieram piekrita arī PSRS, bet vienošanās par pamieru tika panākta 1953. gada 27. jūlijā, lai arī oficiāli par kara pārtraukšanu paziņots netika. Miera līgums, kā jau minēts, starp abām Korejām nav noslēgts joprojām, un nav arī skaidrs, kad, uz kādiem noteikumiem un vai vispār tāds ir iespējams.

Daudzas un dažādas sekas

Par Korejas kara rezultātu savukārt kļuva gandrīz pilnībā izpostīta pussalas teritorija, kara gaitā dzīvības zaudēja ap 700 tūkstošiem korejiešu, bet vēl ap pieciem miljoniem cilvēku palika bez pajumtes. Pie kādām izmaiņām pussalas politiskajā kartē karš tikmēr nenoveda. Sabiedroto, galvenokārt amerikāņu spēku zaudējumi šajā karā tikmēr nepilni 50 tūkstoši cilvēku (neskaitot ievainotos), kamēr Ķīnas zaudējumi – 60-148 tūkstoši kritušo atbilstīgi Ķīnas avotiem, un ap 400 tūkstoši kritušo atbilstīgi ASV aplēsēm. PSRS Korejas kara laikā zaudēja tikai 282 kritušos. Sākotnēji šis karš bija klasisks pilsoņu karš, taču pēc ārvalstu bruņoto spēku iesaistīšanās karadarbībā ieguva arī daudzas pastarpināta (netiešā) kara starp rietumvalstīm no vienas puses un Ķīnu un PSRS no otras puses pazīmes.

Viens no ļoti būtiskiem Korejas kara rezultātiem tikmēr bija secinājums par kodolieroču pielietošanas nepieļaujamību. Izmantot kodolieročus vēlējās sabiedroto spēku virspavēlnieks, ģenerālis Daglass Makarturs, kurš plānoja dod triecienu kā pa Ziemeļkoreju, tā par PSRS Sibīrijas daļas pilsētām gadījumā, ja PSRS atklāti iesaistīsies karā. Šādu atļauju ģenerālis (kurš minētā iemesla dēļ tika iesaukts arī par trako Dagu) nesaņēma, ASV augstākajai vadībai baidoties no padomju atbildes un tā, ka kodolieroču izmantošana var novest pie neprognozējamām un visiem katastrofālām sekām. Kopš tā laika kodolieroči tiek uzskatīti par atturēšanas līdzekli, kuru pielietošanu iespējams izskatīt vien pavisam ārkārtējos gadījumos.

Korejas karam kā pirmajam nozīmīgajam aukstā kara perioda bruņotajam konfliktam bija milzīga ietekme arī uz starptautisko politiku. Pirmkārt jau pats šā kara esamības fakts kļuva par abu naidīgo nometņu tālāku konfrontāciju stimulējošu faktoru. Tāpat Korejas karš nostiprināja ASV kā rietumu pasaules viennozīmīga līdera lomu, tostarp pastāv viedoklis, ka līdz ar šā kara beigām neatgriezeniski neizbēgams kļuva Britu impērijas noriets. Bez tam Korejas karš pielika punktu komunistiskās Ķīnas plāniem iekarot Taivānu, kā arī atstāja būtisku ietekmi uz Ķīnas un PSRS turpmākajām attiecībām, kur parādījās aizvien vairāk abpusējas neuzticības, tostarp abu valstu komunistiem vainojot oponentus ideālu nodevībā. Pastāv viedoklis, ka tieši Korejas kara laika notikumu dēļ Ķīna vēlāk pārgāja PSRS pretinieku nometnē, šādi sekmējot rietumu uzvaru aukstajā karā.

Šobrīd Korejas karš savukārt ir kļuvis aktuāls militārā konflikta Ukrainā dēļ, par kura vienu no iespējamajiem rezultātiem tiek uzskatīta pamiera vienošanās, līdzīga tai, kāda tika noslēgta starp abām Korejām.


Pats izplatītākais koflikta Korejas pussalā apzīmējums, kas tiek izmantots ikdienā, ir Korejas karš, lai gan nedz ASV, nedz citās Rietumvalstīs šie notikumi oficiāli nekad nav tikuši dēvēti par karu, bet gan tikai par policejisku jeb kārtības uzturēšanas operāciju (Police action). Dienvidkorejā tikmēr izplatīti ir apzīmējumi 25. jūnija incidents vai 25. jūnija dumpis, kas tiek izmantoti biežāk, nekā apzīmējums Korejas karš. Ziemeļkorejā šos notikumus savukārt dēvē par Tēvijas atbrīvošanas karu, bet Ķīnā – par karu pret Ameriku Korejas tautas atbalstam. PSRS laikā posmā savukārt mēdza lietot apzīmējumus Korejas pilsoņu karš vai amerikāņu imperiālisma intervence Korejā. Pēc PSRS sabrukuma, jau Krievijā minētais konflikts tika pārdēvēts par Korejas karu.

 

Jaunākie ieraksti:

Padalīties:

 

Ierakstu arhīvs  Ι   Ārējās saites   Ι  Kontakti

Veidota uz Joomla platformas. Autora dizains.

 Joomla ir atvērtā koda programmatūra ar GNU General Public.licenci.