Arhīvs: Laimīgais princis, kas mainīja Japānu

30.11.2024. Cits stāsts no tās pašas arhīva un Āzijas operas – par imperatoru Meidzi jeb Mucuhito, to pašu, kurš reformēja Japānu. Teksts, kā labi noprotams, ir tieši saistīts ar iepriekšējo stāstu par Ito Hirobumi. Nianse intrigai – slavenais Japānas reformators nebija „asiņu princis”, bet gan imperatora ārlaulības dēls. Bet radikāli reformēt valsti un atjaunot imperatora varu tas viņam netraucēja.

Japānas imperators Meidzi jeb Mucuhito ir iegājis vēsturē kā valsts apvienotājs un modernizētājs, kā arī cilvēks, kura vadībā Japāna atteicās no starptautiskās izolācijas.

Laimīgais princis

1852. gada 3. jūlijā Japānas 121. Mikado jeb imperatora Komei (1831 – 1867) jeb Osahito (atbilstoši japāņu tradīcijai, imperatoriem ir dzīves laika un pēcnāves vārdi, pie kam pēc imperatora nāves tiek izmantots tikai un vienīgi viņa pēcnāves vārds, šajā gadījumā Komei) mīļākā, galma dāma (runājot eiropiešiem saprotamā terminoloģijā) un imperatora „pirmā ministra” Nakajamas Tadajasu meita Nakajama Josiko laida pasaulē Osahito dēlu, kuram tika dots Satinajamas jeb prinča Sati vārds, kas dažviet tiek tulkots arī kā „laimīgais princis”. Nākošais Japānas slavenākais imperators pasaulē nāca nelielā namiņā ārpus imperatora pils teritorijas, jo viņa piedzimšana skaitījās „netīra” – piedzimt pilī drīkstēja tikai asiņu prinči – imperatora un imperatrises pēcnācēji, un tradīciju nespēja mainīt pat fakts, ka Sati bija imperatora pirmais dēls un pretendents uz troni.

Lielāko daļu bērnības princis pavadīja Nakajamas ģimenē Kioto – pilsētā, kurā atradās arī paša imperatora rezidence. Atbilstoši tradīcijām, Japānas imperatora ārlaulības bērnus bija pieņemts nodot audzināšanā dižciltīgām ģimenēm, un Sati gadījumā nekādu jautājumu pat to, kam nodot princi audzināšanā, neradās. Savukārt uzreiz pēc savas astotās dzimšanas dienas – 1860. gada 11. jūlijā – Sati tika oficiāli pasludināts par imperatora un viņa galvenās konkubīnes Kudzo Asako jeb Eiso likumīgo dēlu, no parasta prinča kļūstot par impērisko princi (sinno), kā arī iegūstot jaunu vārdu – Mucuhito un kļūstot par likumīgo troņmantnieku. Šī iemesla dēļ Eiso, kas bija tikai galvenā konkubīne jeb nogo bieži tiek dēvēta arī par Japānas imperatrisi, lai gan tāda nekad nav bijusi. Lielā mērā pie šīs neprecizitātes ir vainojams tieši Mucuhito, kurš labi sapratās ar Eiso, un pēc kāpšanas tronī pasludināja viņu par imperatrisi – atraitni. Domājams, ka šo titulu Mucuhito daudz labprātāk būtu piešķīris savai mātei Josiko, kura kopā ar viņu pārcēlās uz imperatora pili un palika tajā līdz pat mūža beigās 1907. gadā, tomēr tas nebija iespējams juridisku iemeslu dēļ.

Ir vērts piebilst, ka līdz pat Mucuhito kāpšanai tronī Japānā nav bijis nevienas oficiālas imperatrises, un pirmā imperatrise Japānas vēsture bija bija viņa dzīvesbiedre Haruko jeb imperatrise Sokena, kurai Mucuhito piešķīra oficiālu titulu kogo (burtiski – imperatora sieva). Laulības notika 1869. gadā – uzreiz pēc imperatora pilngadības rituāla. Par vīru trīs fgadus vecākajai Sokenai, redzama galminieka meitai, bija ievērojama publiskā loma, taču laulātajiem nebija bērnu, jo imperatrise izrādījās neauglīga. Visu Mucuhito bērnu mātes ir piecas viņa konkubīnes, lai gan oficiāli viņi tika dēvēti par kogo Sokenas bērniem.

Japāna šogunu rokās

Par troņmantnieku nākošais imperators kļuva Japānas vēsturei nozīmīgā brīdī, kad valsts atradās uz nozīmīgu pārmaiņu sliekšņa. Jāatgādina, ka Japānas imperatoriem reālas varas nebija vēl kopš XII gadsimta, kad tā nonāca militāro feodāļu jeb šogunu (kas nav japāņu, bet gan ķīniešu vārds un burtiski tulkojot nozīmē – karavadoņi, virspavēlnieki, lai gan šogunu pilnvaras vēsturiski bija ne tikai militāras) rokās. Kopš 1603. gada, kad valstī beidzās feodālās sadrumstolatības un asiņainu pilsoņu karu periods, visa vara atradās tā dēvētā Tokugavas šogunāta rokās. Tokugavas dinastijas nokļūšana varas virsotnē notika, pateicoties vēl vienai spilgtai personībai Japānas vēsturē Tokugavam Iejasu (1553 – 1616), izcilam karavadonim un diplomātam, kurš spēja izbeigt 30 gadus ilgu juku periodu, apvienot valsti un panākt, ka imperators piešķir viņam šoguna titulu ar pilnvarām pārvaldīt Japānu. Šogunāta mītnes vieta bija Edo (mūsdienu Tokijas) pils, kamdēļ tas bieži tiek dēvēts arī par Edo šogunātu. Tokugavas dinastija pie varas atradās no 1603. līdz 1867. gadiem, un no tās nāca kopumā 15 šoguni.

Tokugavas šogunāts bija feodāli militāra pārvaldes forma, kur valsts bija sadalīta šogunāta sākumā ap 180, bet beigās – ap 250 feodālos valdījumos, kuru priekšgalā atradās lielie feodāļi – zemes īpašnieki jeb daimo, kuri pārvaldīja savas īpašumus, atbilstoši šogunāta likumiem, taču nemaksāja nodokļus, tos aizstājot ar periodiskām dāvānām šogunam. Pēdējais savukārt varēja iecelt vai atlaist daimo, kā arī kontrolēt viņus ar virknes likumu palīdzību. Piemēram, nevienas daimo kāzas nevarēja notikt bez šoguna atļaujas – šādi tika novērsta iespēja, ka atsevišķas daimo dzimtas varētu apvienoties un apdraudēt šoguna varu. Šoguni regulēja arī imperatora un imperatora galma dzīvi. Vēl 1615. gadā Tokugava Iejasu un viņa dēls Tokugava Hidetada (pirmais šoguns no Tokugavas dzimtas jau divus gadus pēc titula iegūšanas atdeva varu dēlam, lai faktiski turpināja valdīt līdz pat savai nāvai 1616. gadā) iedibināja īpašu kodeksu, kurā bija aprakstīts, kā jāuzvedas imperatoram un galmam. Atbilstoši šim kodeksam, imperatoram bija jāvelta galvenā uzmanība zinātnēm un mākslām, ko gandrīz visi šogunāta perioda imperatori arī darīja, centīgi apgūstot konfuciānisma filozofiju, poēziju, kaligrāfiju, vēsturi, ģeogrāfiju un citas līdzīgas jomas. Šoguniem arī bija pilnīga brīvība politisko lēmumu pieņemšanā, un viņiem nebija nepieciešama nedz imperatora piekrišana, nedz padoms. Tiesa, jauna šoguna iecelšana nebija iespējama bez īpaša imperatora rīkojuma, taču tā kā visa reālā vara bija koncentrēta Tokugavas dinastijas rokās, nekādu iespēju iebilst imperatoriem nebija.

Rezultātā Japānas imperatori tikai ārkārtīgi retos un ārkārtējos gadījumos (piemēram, izceļoties ugunsgrēkam) pameta savas Kioto pils teritoriju, bet viņu galvenais pienākums šogunāta laikā bija ... rituālu valsts pasargāšanai no dabas katastrofām veikšana, protams, ja neskaita šogunu apstiprināšanu amatā. Ir vērts piebilst, ka pat dzīve imperatora pilī nepasargāja valdniekus no visai Japānai (un ne tikai Japānai, bet laikmetam kopumā) raksturīgās ārkārtīgi augstās bērnu mirstības. Tā agrā bērnībā mira visi pieci Mucuhito pusbrāļi un pusmāsas, bet no viņa paša kopumā 15 bērniem tikai pieci nodzīvoja līdz pilngadības sasniegšanai.

Vēl viena šogunāta iezīme, kura beigās kļuva par tā krišanas galveno iemeslu, bija nemainīgs kurss uz Japānas izolēšanos no ārpasaules, kā arī radikāla vēršanās pret kristiešu misionāriem un nedaudzajiem Japānas kristiešiem, pie kam sākotnēji Tokugava Iejasu, visticamāk, negrasījās darīt nedz vienu, nedz otru. Izolacionisms par valsts politisku kļuva pēc tam, kad atklājās, ka rietumvalstu tirgoņi un kristiešu misionāri ir aktīvi atbalstījuši pēdējo nopietno šogunāta pretinieku cīņa par varu Tojotomi Hidejori (1593 – 1615). Par šo atbalstu saniknotie Tokugavas pēc uzvaras pār Hidejori pārtrauca gandrīz visus Japānas tirdzniecības sakarus ar rietumiem, izraidīja visus Japānā dzīvojošos eiropiešus un ne tikai aizliedza turpmāk izbraukt Japānas iedzīvotājiem no valsts, bet arī ārzemēs dzīvojošajiem japāņiem atgriezties dzimtenē. Vienīgais izņēmums attiecībā uz tirdzniecību bija holandieši, kuriem tika atļauts tirgoties Nagasaki ostā un Dedzimas salā, tāpat Japāna turpināja tirgoties ar Ķīnu, kamēr visiem citiem ārvalstniekiem tā tika slēgta. Bez tam tika sodīti ar nāvi vairāki tūkstoši kristīgo ticību pieņēmušo japāņu. Cits iemesls Japānas pašizolācijai bija šaujamieroči, kuru izmantošana bija pilnībā sveša japāņu tradīcijām, jo izslēdza godīgas cīņas iespēju, kamdēļ šaujamieroču īpašnieki tika uzskatīti par barbariem, kuriem nav vietas salinieku vidū.

„Melno kuģu” dūmi

Šāds stāvoklis turpinājās gandrīz divarpus gadsimtus, līdz 1853. gada jūlijā Uragas ostā Kanagavas prefektūrā ieradās ASV karakuģu eskadra komodora Metjū Perija virsvadībā. Par „melnajiem kuģiem” (no skursteņiem nākušo melno dūmu dēļ) dēvētās eskadras virspavēlnieks, rīkojoties ASV 13. prezidenta Milarda Filmora vārdā, bez liekām ceremonijām pieprasīja, lai šogunāts noslēdz ar ASV tirdzniecības līgumu, pie kam reti neizdevīgu japāņiem, atteikšanās gadījumā draudot ar militārām sekām. Kādu laiku bakufu (šogānāta valdība) vilcinājās ar atbildes sniegšanu, atrunājoties ar šoguna Tokugavas Iejosi nāvi neilgi pirms Perija eskadras ierašanās un nepieciešamību iecelt jaunu šogunu, tomēr kad kļuva skaidrs, ka amerikāņi ne tikai negrasās doties projām, bet paliek aizvien nekaunīgāki, jaunais šoguns Tokugava Iesada pirmoreiz 250 šogunāta pastāvēšanas gados lūdza Imperatora Pils padomu. Imperators ieteica atļaut tirdzniecību ar amerikāņiem, un 1854. gada 3. martā tika noslēgts pirmais ASV un Japānas tirdzniecības līgums.

Apzinoties savu iespaidīgo militāro pārsvaru (japāņiem nebija šaujamieroču, izņemot vienīgi lielgabalus dažos piekrastes cietokšņos) amerikāņi uzspieda šogunātam „brīvo tirdzniecību”, kā arī panāca Edo pils piekrišanu „nevienlīdzīgo līgumu” noslēgšanai, atbilstoši kuriem japāņiem bija aizliegts tiesāt amerikāņus savās tiesās, lai kādus noziegumus viņi arī nebūtu izdarījuši, kā arī aizliegts pašiem noteikt cenas savām precēm. Tirdzniecība uz šādiem noteikumiem, protams, bija amerikāņiem izdevīga, kamdēļ 1858. gadā tika noslēgts jauns līgums, šoreiz jau par draudzību un brīvo tirdzniecību, kas pēdējo padarīja japāņiem vēl neizdevīgāku. Tā kā imperators Osahito neslēpa, ka ir pret jauna līguma noslēgšanu, bakufu vadītājs Ii Nagosuke šoreiz līgumu noslēdza, neprasot viņa padomu un neraugoties uz faktu, ka šoguns pirmā līguma noslēgšanas laikā bija solījis informēt imperatoru par visām darbībām, kas attiecas uz amerikāņiem. Pēc tām tika noslēgti līdzīgi līgumi arī ar Nīderlandi, Franciju, Krieviju un Lielbritāniju. Aizvainotais Osahito atteicās akceptēt jauno līgumu ar ASV, un pat draudēja atteikties no troņa, lai gan abi šo soļi bija tikai simboliski – imperatora piekrišana nebija nepieciešama, un arī atteikties no troņa viņš varēja tikai ar šoguna piekrišanu. Vienlaikus šis solis padarīja Osahito un tātad Imperatora Pili par nopietnu spēlētāju valsts iekšpolitiskajā arēnā.

Nevienlīdzīgo līgumu noslēgšana ar „rietumu barbariem” izraisīja plašu neapmierinātību ar šogunātu kā iedzīvotāju, tā aristokrātijas vidū, un Nagosuke sāka nopietni represēt kā šogunāta politikas pretiniekus tā citus neapmierinātos, kas savukārt noveda pie viņa nogalināšanas 1860. gadā martā. Nagosukem un viņa apsardzei pie Edo pils vārtiem uzbruka 18 no provinces ieradušies samuraji, kuri uzskatīja, ka „tirāna nogalināšana” liks šogunātam pārtraukt represijas pret citādi domājošajiem un mainīt nepopulāro politiku. Tomēr veiksmīgais atentāts iekšpolitisko krīzi tikai padziļināja, it īpaši ņemot vērā, ka par šogunu 1858. gadā bija kļuvis tikai 12 gadus vecais Tokugava Iemoti, kurš bija mantiniekus neatstājušā, pēkšņi mirušā iepriekšējā šoguna brāļadēls un nebija gatavojies uzņemties šoguna amatu, kamdēļ varu savās rokās tobrīd bija koncentrējis Nagosuke. Lai novērstu pilnīgu katastrofu, imperators un šoguns vienojās par pamieru, 1862. gadā Iemoti arī apprecējās ar imperatora jaunāko māsu, princesi Tikako, bet gadu vēlāk viņš kļuva par pirmo šogunu pēc 230 gadiem, kas apmeklējis imperatoru Kioto pilī. Tiesa, iekšpolitiskās problēmas šis fakts nemazināja, un Japānā turpināja vērsties plašumā kustība „par imperatoru un pret barbariem”, kuras kodolu veidoja gados jauni samuraji jeb sisi – „augstā mērķa cilvēki”. Pēdējie ieradās Kioto no visas Japānas, lai apliecinātu savu uzticību imperatoram Osahito, un pēdējais, pa daļai pēc paša iniciatīvas, pa daļai samuraju iedvesmots, 1863. gadā par izdeva rīkojuma par „barbaru” izdzīšanu no valsts, pie kam realizēt rīkojumu nācās šoguna valdībai, kurai nebija nekādu iespēju to izpildīt. Neraugoties uz to, japāņi sarīkoja vairākus uzbrukumus rietumniekiem, kuri atbildēja ar šaujamieročiem un soda akcijām.

1866. gadā, kad imperatora atbalstītāju un šogunāta attiecības atkal bija nokaitētas līdz baltkvēlei, 20 gadu vecumā pēkšņi mira (it kā iedzimtas sirdskaites dēļ) Ieguti, bet šogunāta priekšgalā nostājās pēdējais šoguns Tokugava Josinobu. Nedaudz vēlāk, 36 gadu vecumā tikpat pēkšņi mira arī imperators Osahito, kurš izcēlās ar lielisku veselību, tomēr saslima ar kādu nesaprotamu slimību un īsā laikā izdzisa, kamdēļ ļoti ticama ir versija, ka imperators ticis noindēts, un tā uzskatīja arī ārvalstu diplomāti, vienlaikus gan nespējot pateikt, kurš vainojams Osahito nāvē. Drīz pēc tēva nāves, 1867. gada par Japānas valdnieku, formāli mantojot krizantēmu troni, kā tiek dēvēts imperatora tituls, kļuva tobrīd tikai 14 gadus vecais Mucuhito, kurā kāpšana tronī aizsāka Meidzi (apgaismotās valdīšanas) laikmetu. Meidzi arī kļuva par Mucuhito pēcnāves vārdu.

Revolūcijas simbols

Lai nešķistu paradoksāli, viens no pirmajiem jaunā Mikado lēmumiem bija jaunā šoguna apstiprināšana amatā, lai gan kā daudzi Mucuhito galminieki, tā samuraji – sisi tikmēr neslēpti gatavojās šogunāta gāšanai. Interesanta šajā gadījumā ir Mucuhito loma – no vienas puses viņš kļuva par tā dēvētās Meidzi Revolūcijas jeb Meidzi Restaurācijas simbolu, un visi nemieru dalībnieki bija viņa vai pareizāk – imperatora varas – atbalstītāji un zvērēja uzticību valdniekam, taču nemiernieku plānos neietilpa reālas varas piešķišana imperatoram, atstājot Mucuhito tikai ceremoniālas funkcijas. Lai vai kā, bet Meidzi revolūcija 1867. gada beigās kad nemiernieki ieņēma imperatora pili Kioto un pasludināja vienošanos starp imperatoru un jauno šogunu par spēku zaudējušu. Apgalvojums, ka pils tika ieņemta, gan ir ievērojami pārspīlēts, jo nemiernieki vienkārši ieradās pilī, kur apcietināja aristokrātus – šogunāta atbalstītājus, kuri pie tam neizrādīja pretestību. Dažas dienas vēlāk, 1868. gada 4. janvārī tika oficiāli paziņots par imperatora varas jeb precīzāk – tiešas imperatora pārvaldes – atjaunošanu. Tā kā visi šie notikumi risinājās gadu mijā, vēsturniekiem ir problēmas ar precīzu Meidzi perioda datēšanu – vieni uzskata, ka tas sācies jau 1867., bet citi – ka tikai 1868. gadā pēc Gregora kalendāra.

Tālāk sekoja īss karš, kura laikā šogunāta atbalstītāji vispirms mēģināja ieņemt Kioto, taču neveiksmīgi. Sekoja atbildes karagājiens uz šogunāta galvaspilsētu Edo un tās kapitulācija 1868. gada maijā. Šajā brīdī karš ar šogunātu de facto bija beidzies, lai gan pretošanās imperatora spēkiem, neraugoties uz apsolīto vispārējo amnestiju, dažviet turpinājās līdz pat rudenim, bet pilnībā pilsoņu karš (jeb Drakona gada karš) noslēdzās tikai 1869. gada pavasarī, kad imperatora spēki sakāva Hokaido salu par neatkarīgu republiku pasludinājušo Tokugavas flotes admirāli Enomoto Takeaki.

Īpašas pieminēšanas vērts ir fakts, ka Meidzi Revolūcija, kas kopumā bija grandiozs notikums ne tikai Japānas, bet pat visas pasaules vēsturē, bija salīdzinoši īsa, tās laikā bija pavisam nedaudz bojā gājušo, tāpat nebija nekāda masu terora vai nežēlības. Karā abās pusēs piedalījās ap 120 tūkstošiem karavīru, no kuriem bojā gāja tikai ap četriem tūkstošiem cilvēku. Tiek uzskatīts, ka šogunāta atbalstītāji neizrādīja īpašu pretestību gan tādēļ, ka viņus neviens negrasījās sodīt, gan tādēļ, ka šogunāta ideja bija zaudējusi visu kādreizējo pievilcību, un pat tā vadoņi apzinājās, ka ir noveduši Japānu līdz puskoloniālai atkarībai un valstij nepieciešamas pārmaiņas, kuras viņi nav spējīgi nodrošināt. Jāpiebilst, ka gatavību karot neizrādīja arī pēdējais šoguns no Tokugavas dinastijas, kurš ātri atzina sakāvi un pēc neilga mājas aresta atguva lielāko daļu privilēģiju. Tiesa, Tokugava Josinobu visu atlikušo dzīvi tā arī vairāk neiesaistījās politikā, lai gan vēlāk viņu mēģināja pierunāt atteikties no noslēgtā dzīves veida un imperators arī piešķīra pēdējam Tokugavam virkni augstu apbalvojumu un titulu, līdzvērtīgu hercoga titulam eiropiešu izpratnē.

Jāpiebilst, ka 1868. gada marta sākumā Mucuhito arī nolasīja galmam un saviem uzticamākajiem atbalstītājiem no aristokrātu vidus paziņojumu par jaunajiem nacionālās politikas pamatprincipiem. Dokumentu, kas zināms kā Piecu punktu zvērests jeb Ar zvērestu apstiprināto solījumu harta, bija sagatavojusi grupa jauno revolucionāru Kido Takajosi vadībā, un tajā faktiski tika paziņots par feodālisma likvidēšanu un demokrātijas ieviešanu. Harta saturēja solījumus ņemt vērā sabiedrības viedokli valstij svarīgos jautājumos, nodrošināt visiem iedzīvotājiem rīcības brīvību, tiesu neatkarību, sekmēt nacionālās ekonomikas uzplaukumu, kā arī, kas interesanti, panākt efektīvu zināšanu un visas cilvēces sasniegumu izmantošanu, „lai nodrošinātu Japānas uzplaukumu”. Paziņojuma mērķis bija nodrošināt nacionālo vienotību un imperatoram (vai pareizāk – viņa piekritējiem) tika nepieciešamo samuraju un tobrīd vēl tikai tapšanas stadijā esošās nacionālās buržuāzijas atbalstu. Taisnīguma labad gan jāpiebilst, ka daļa solījumu pēc uzvaras pār šogunātu tā arī palika tikai uz papīra, tomēr vairākums ieceru tika īstenots. Jāpiebilst, ka zvērestu pēc II Pasaules kara beigām atkārtoja arī Mucuhito pēctecis, imperators Hirohito.

Pēc pēdējās pretestības likvidēšanas un oficiālas kronēšanās jaunais imperators arī pirnoreiz apmeklēja Edo, pārdēvējot to par Tokiju (Austrumu galvaspilsētu). Tā kā neviens no iepriekšējiem imperatoriem vairāku gadsimtu garumā tikpat kā nebija atstājis Kioto, viņu visur sagaidīja cilvēki pūļi, ar kuriem Mucuhito arī labprāt kontaktējās, pie kam dažreiz uzsvērti demonstrējot savu atvērtību tautai. Piemēram, pēc ierašanās Edo imperators pašrocīgi cienāja pilsētas iedzīvotājus ar sakē. Jāpiebilst, ka šogunāta galvaspilsētas iedzīvotāji bažījās, ka pilsēta pēc šogunu varas likvidēšanas var piedzīvot pagrimumu, tomēr šīs bažas neattaisnojās, jo Mucuhito bija biežs viesis Tokijā, bet 1889. gadā pasludināja to par valsts galvaspilsētu un patstāvīgi pārcēlās uz Tokiju.

Vienlaikus ar imperatora varas atjaunošanu valstī sākās arī vērienīgas reformas, lai gan Mucuhito līdzdalība tajās sākotnēji bija ļoti nosacīta. Imperators reformas atbalstīja un, ja iespējams tā teikt, deva tām savu svētību, tomēr notiekošajā orientējās samērā slikti. Tiesa, Mucuhito izrādīja pastiprinātu interesi par valsts pārvaldi un regulāri apmeklēja jaunizveidotās valsts padomes sēdes – sākotnēji vienkārši klausoties, līdz 1871. gadā pats sāka aktīvi piedalīties svarīgo jautājumu risināšanā. Stāsta, ka Japānas slavenākajam Mikado nav paticis uzstāties, tādēļ viņš valdības sēdēs runājis reti, bet savu atbalstu vai noraidījumu dažādiem ierosinājumiem visbiežāk paudis ar žestu palīdzību.

Meidzi perioda reformas

Reformas tikmēr bija patiešām vērienīgas – daudzie feodālie valdījumi tika apvienoti vienā valstī, likvidējot robežas un tirdzniecības barjeras, pati valsts tika sadalīta prefektūrās, par kuru pārvaldniekiem, gan bez mantošanas tiesībām, kļuva galvenokārt daimo – bijušie feodālie valdnieki. Savukārt visi valsts iedzīvotāji tika sadalīti trīs šķirās, kas likuma priekšā visas bija vienādas – titulētajā muižniecībā, kuru veidoja galvenokārt daimo un augstākā aristokrātija, netitulētajā muižniecībā (samuraji) un tautā, pie kam visiem valsts iedzīvotājiem tika piešķirtas tiesības uz uzvārdiem, tāpat tika atcelta dzimtbūšana un kastu sistēmu, kuras paliekas pilnībā likvidēt gan nav izdevies līdz pat mūsdienām. Valstī tika izveidots parlaments (kuram gan nebija reālas varas, jo visus lēmumus akceptēja vai noraidīja imperators) un nodalīta likumdevēja vara no izpildvaras, bet kopš 1885. gada pēc rietumu parauga tika ieviests arī premjerministra postenis – līdz tam šīs funkcijas pildīja trīs dažādi ministri vienlaikus.

Daudzi gados jauni japāņi arī devas uz ārzemēm pārņemt kā zinātnes un tehnoloģiskos sasniegumus, tā rietumu militāro pieredzi, kas noveda pie ievērojamas modernizācijas daudzās jomās un īsā laikā padarīja Japānu par vienu no sava laika lielvalstīm. Tiesa, ne tik veiksmīga bija agrākā reforma, kuras laikā zemniekiem tika izdalītas bijušo daimo zemes, nepadomājot vai nevēloties padomāt par to, ka viņiem nav līdzekļu saimniekošanas uzsākšanai. Rezultātā ļoti daudzi zemnieki ieķīlāja zemi bijušajiem īpašniekiem, pie kam ievērojama viņu daļa izrādījās nespējīga atmaksāt parādus, kamdēļ lielie zemes īpašnieki atsevišķos gadījumos reformas rezultātā pat kļuva vēl bagātāki. Cita valsts problēma bija lielais skaits samuraju, daudziem no kuriem pēc revolūcijas sākotnēji neatradās nodarbošanās, taču šī problēma tika atrisināta, sākot veidot spēcīgu armiju un izsludinot vispārējo karaklausību, tāpat sākas flotes būvniecība, pie kam imperators izdeva īpašu likumu, atbilstoši kuram samurajs saglabāja tiesības nēsāt zobenu jeb katanu – savas piederības samurajiem simbolu, tikai atrodoties militārajā dienestā un pēc tā beigām. Tāpat tika atcelti valsts pabalsti visiem dižciltīgajiem, kas ik gadu veidoja līdz 30% Japānas izdevumu. Šie rīkojumi gan noveda pie vairākiem nemieriem, tomēr beigās samuraji pakļāvās, un tagad jau problēmu kļuva viņu vēlme apliecināt sevi kaujas laukā, kā to gadsimtiem bija darījuši samuraju senči. Šī vēlme sakrita kā ar jauntapušās, daudzas Japānas dzīves sfēras kontrolējošās oligarhijas jeb genro (pēdējā sastāvēja no šaura aristokrātu, augstākās militārās virpavēlniecības un valdības amatpersona loka) interesēm, un jau pēc diviem gadu desmitiem Japāna citu pēc cita sāka vairākus karus, ar mērķi iegūt piekļuvi valstij nepieciešamajiem resursiem. Meidzi periodā tika anektētas Taivāna un Koreja, iekarotas plašas teritorijas Ķīnā, kā arī atsevišķas Krievijas zemes. Jāpiebilst, ka japāņi iekarotajās zemēs visbiežāk izturējās ļoti agresīvi un augstprātīgi, noskaņojot pret sevi vietējos iedzīvotājus.

Kas interesanti, tad imperators, kuram piederēja pēdējais vārds visu svarīgu lēmumu pieņemšanā un kurš akceptēja visus lēmumus par karu sākšanu, tostarp rēķinoties ar genro viedokli, tā arī ne reizi nepauda savu personisko nostāju par karu sākšanu, bet japāņu tradicionālās dzejas īsrindes, kuras bieži sacerēja Mucuhito, ļauj uzskatīt viņu par ja ne pretkara aktīvistu, tad cilvēku, kurš noraidoši izturējies pret asinsizliešanu. Imperatoram par attaisnojumu kalpo arī fakts, ka mūža pēdējā posmā viņš uzreiz vairāku slimību, tostarp diabēta dēļ bija distancējies no lēmumu pieņemšanas. Mucuhito mira 1912. gadā, naktī no 29. uz 30. jūniju. Lai arī viņa sirds apstājās vēl pirms pusnakts, oficiāli nāve tika konstatēta jau 30. jūnijā, kas arī tiek uzskatīts par imperatora – Japānas apvienotāja nāves datumu. Pēc viņa nāves tronī kāpa viņa dēls Josihito, kura valdīšanas laiks ir zināms kā Taiso jeb lielā taisnīguma periods. Imperatrise Sokena pārdzīvoja savu laulāto draugu par diviem gadiem.

Kopumā Meidzi perioda laikā Japāna piedzīvoja vērienīgu modernizāciju un uzplaukumu, kļūstot par Klusā okeāna reģiona un arī vienu no pasaules lielvalstīm. Lai arī atsevišķi imperatora Mucuhito lēmumi mūsdienās tiek vērtēti samērā pretrunīgi – viņa valdīšanas laikā uzplauka militārisms un tika īstenota virkne koloniālo karu, tāpat tendence pārņemt visu rietumniecisko nodarīja būtisku kaitējumu tradicionālajai Japāņu kultūrai un tās mantojumam, japāņi līdz pat mūsdienām lepojas ar 45 gadus ilgušo Meidzi periodu, bet parkā, kurā imperators mīlēja pastaigāties kopā ar savu laulāto draudzeni, viņam par piemiņu ir uzcelts lielākais sintoisma – tradicionālās japāņu reliģijas – templis, kuram dots Meidzi tempļa vārds.

Jaunākie ieraksti:

Padalīties:

Arhīvs: Leģenda par samurajiem no Ako jeb 47 roniniem
< Iepriekšējā
Arhīvs: Japānas „eiropeizētājs” Ito Hirobumi
Turpināt >