Arhīvs: Romas leģioni - no zelta laikmeta līdz norietam

10.12.2024. Vēl viens papildinājums jeb ilustratīvais materiāls iz rakstu arhīva – Romas leģionu īsā vēsture. Kā parasti – oriģinālā rakstīts Leģendām. Minētā vēsture nenoliedzami ir interesanta pati par sevi, taču šajā gadījumā būtiski, ka tā risinās uz visas kopējās vēstures fona. Impērijas uzplaukums, stagnācija un sabrukums, bet pāri visam Romas ēgļi, kuri tā reāli pat nebija ērgļi.

Savulaik neuzvaramo Romas leģionu lejupslīde un noriets ļauj izsekot arī visas Romas impērijas lejupslīdei un norietam, pie kam tiek uzskatīts, ka līdzīgs liktenis agri vai vēlu piemeklē jebkuru impēriju un tās armiju.

Visa Romas armija

Sākotnēji, tā dēvētā karaļu perioda un arī Romas pirmsākumos – VIII gadsimtā p.m.ē., par leģionu (vārda izcelsme meklējama latīņu valodas lego vai legare – savākt, savākties) tika dēvēta visa Romas armija, kurai vajadzēja sastāvēt no 3300 kājiniekiem un 330 jātniekiem. Romā dzīvoja 33 dzimtas (kūrijas), katra no kurām deleģēja uz leģionu simts kājiniekus (centūriju) un desmit jātniekus. Reālajā dzīvē pirmo leģionāru, kuri visi bija pārtikuši Romas pilsoņi, maksimālais skaits bija nedaudz mazāks – ap trim tūkstošiem kājinieku un trim simtiem jātnieku. Sadalīts leģions bija trīs vienībās, pa aptuveni tūkstotim vīru, un katru no vienībām komandēja tribūns (no triba – cilts). Nekādu atlīdzību leģionāri, protams, nesaņēma.

Ar klasiskajiem jeb vēlīnās Romas republikas un vēlāk impērijas leģioniem sākotnējam leģionam, jāpiebilst, kopīgs bija tikai nosaukums, fakts, ka tas sastāvēja no Romas pilsoņiem, kā arī vienību dalījums desmitos un simtos. Par nekādu visiem vienotu bruņojumu nebija pat runas – pilsoņi, atkarībā no rocības, ieročus pirka par saviem līdzekļiem, kamdēļ tikai vienkāršas bruņas varēja atļauties tikai paši bagātākie. Tieši tāpat karaļu posma Romas leģionā nebija nedz vēlāk izslavētās romiešu disciplīnas, nedz taktikas, un kopumā leģions neatšķīrās no romiešu kaimiņu etrusku un latīņu armijām.

Pirmās nopietnās reformas leģions savukārt piedzīvoja VI gs. p.m.ē., kad pārkārtojumus īstenoja sestais no septiņiem pusleģendārajiem Romas valdniekiem Servijs Tūlijs. Pieaugot Romas ietekmei un tai tiekot iesaistītai aizvien lielākā skaitā konfliktu – galvenokārt ar etruskiem, esošajā armijā sāka trūkt cilvēku, kamdēļ Tūlija reformu rezultāta karaklausībai tika pakļauti visi kaut cik pārtikušie Romas pilsoņi, kuru vietas leģionā bija atkarīgas no viņu mantiskās labklājības – spējas iegādāties atbilstošus ieročus. Tāpat reforma paredzēja armijas pāriešanu uz izvietojumu falangās. Piemēram, pilsoņi, kuru īpašumu vērtība bija simts tūkstoši un vairāk asu (vara monētu, par kurām gan pastāv vēsturnieku strīdi, vai Servija Tūlija laikā tādas ir pastāvējušas, vai arī ieviestas tikai jau vēlāk, republikas periodā) tika ieskaitīti pirmajā kategorijā, viņiem bija jāiegādājas attiecīgs bruņojums, un kaujas laukā viņi veidoja romiešu falangas pirmo rindu. Kā tiek uzskatīts, tad otrajā rindā atradās jau pilsoņi, kuru īpašumu vērtība bija jau 75-100 tūkstoši asu, un kuriem attiecīgi bija paredzēts iegādāties jau mazāk un vieglākus ieročus, un tā līdz piektajai katagorijai. Tajā ietilpa pilsoņi ar īpašumiem, vērtībā no 11-25 tūkstošiem asu, bruņoti viņi bija tikai ar lingām, un kaujas laukā pildīja palīgspēku funkcijas. Papildus tam legionāri tika sadalīti junioros (18-46 gadu vecos) un senioros (vecākos par 46 gadiem). Pēdējie dienēja pilsētas garnizonā, bet kauju laikā atradās rezervē, iesaistoties tikai ārkārtīgas nepieciešamības gadījumā.

Vispirms divi, bet vēlāk arī četri leģioni parādījās jau Romas republikas laikā, kad pēdējais no karaļiem, romiešu gāztais Tarkvīnijs Lepnais, centās atgriezties Romā ar etrusku palīdzību, un sākās ilgstoši romiešu un etrusku kari. Nepieciešamības gadījumā tika komplektēti vēl papildus leģioni, bet sākot ar IV gs. p.m.ē. leģionāriem maksāja arī nelielu algu. 331. gadā p.m.ē. tika veikta jau nākošā reforma, kuras ietvaros no leģionu izvietojuma falangās tika pāriets uz izvietojumu manipulās. Leģioni sastāvēja no trim tūkstošiem smago kājinieku (principiem, hastātiem un triārijiem, kas veidoja attiecīgi manipulu pirmo, otro un trešo rindu), 1200 vieglajiem kājiniekiem (velītiem) un trim simtiem jātnieku. Šie 4200 kājinieku bija sadalīti 30 manipulās, savukārt tās sastāvēja no divām centūrijām (leģionāru skaits centūrijās svārstījās 60-120 vīru robežās), kas papildus bija apvienotas arī desmit kohortās. Jātnieki savukārt bija sadalīti desmit turmās pa 30 vīriem katrā.

Karu ar Kartāgu jeb pūniešu karu laikā leģionāru skaits vienā leģionā, vienlaikus nemainot leģiona strūktūru, tika palielināts līdz 5000-5200 vīriem, tāpat tika ieviesti palīgspēki jeb auksiliāriji, kas sastāvēja no Romas sabiedrotajiem, vasaļiem un arī vienkārši algotņiem. II Pūniešu kara laikā leģionāriem arī sāka patstāvīgi maksāt labu atalgojumu, bruņojums kļuva stadartizēts un izsniegts uz impērijas rēķina, un Romas leģioni pārtapa par profesionālu armiju, labāko un kaujasspējīgāko sava laika zināmajā pasaulē. Vēl pēc tam sekoja Gaja Marija reformas, pēc kurām par galveno taktisko vienību leģionos kļuva no sešām centūrijām sastāvošas kohortas, un Romas leģioni ieguva sava klasisko veidolu, kāds saglabājās visā vēlīnās republikas un Romas impērijas lielākās varenības periodā.

Dienests un privilēģijas

Klasiskais Romas leģions sastāvēja no aptuveni 4800 legionāriem – Romas pilsoņiem, kā arī palīgspēkiem, kuru skaits bija aptuveni tāds pats, kā leģionāru skaits, bet nereti pat lielāks. Palīgspēkus veidoja ne tikai visdažādākās militāras vienības, bet arī speciālisti – ārsti, inženieri, celtnieki, sapieri, utt.. Arī palīgspēki saņēma algu, bet pēc dienesta beigām viņiem tika piešķirta Romas pilsonība. Leģionos dienošie romieši pēc dienesta beigām tikmēr saņēma dažādas privililēģijas, tostarp zemes īpašumus iekarotajās provincēs, atbrīvojumus no nodokļu nomaksas, garantētas pensijas un vēl citas priekšrocības, kas dažādos laika posmos gan atsķīrās, taču ilgstoši saglabājās ļoti augstā līmenī un bija galvenais iemesls, kamdēļ romieši izvēlējās leģionāra karjeru.

Izplatīts ir viedoklis, ka līdz dienesta beigām – bet dienests ilga 25 gadus, nodzīvoja vien salīdzinoši neliela daļa leģionāru, tomēr šis apgalvojums ne gluži atbilst patiesībai, tostarp arī tādēļ, ka lielākajā daļā minētā perioda atvaļināties no leģiona, saglabājot visus apbalvojumus, varēja jau pēc desmit gadiem dienesta. Vienlaikus jo vēlāk leģionārs atvaļinājās, jo lielākas privilēģijas viņš saņēma, kamdēļ gribētāju atvaļināties pirms dienesta beigām nebija daudz. Bez tam aktīvajā dienesta esošie veterāni (klasiskajā variantā leģionāri par tādiem kļuva pēc 15 dienesta gadiem, lai arī šis laiks dažādos periodos atšķirās) tradicionāli ieņēma augstākus un labāk apmaksātus amatus, kā arī kaujās tika iesaistīti tikai galējas nepieciešamības gadījumā, kas ievērojami palielināja iespējas sagaidīt dienesta beigas. Visbeidzot veiksmīga leģionāra karjera ļoti bieži kalpoja arī par atspēriena punktu tālākai veiksmīgai politiskajai karjerai. Šā iemesla dēļ leģionāri, it īpaši ja viņiem nebija ietekmīgu radinieku, centās sasniegt iespējami augstākas dienesta pakāpes, lai pēc tam pievērstos jau politikai.

Karu laikā karavīru skaits vienā leģionā varēja sasniegt arī sešus tūkstošus vīru, lai gan reizēm tas galvenokārt politisku iemeslu dēļ noslīdēja pat līdz tūkstotim leģionāru. Republikas laikā senatori, bet vēlāk imperatori rūpīgi pieskatīja, lai ambiciozi politiķi neiegūtu savā pakļautībā pārāk lielus militāros spēkus, un līdzko radās aizdomas par kāda no karavadoņiem pārmērīgām ambīcijām, tā gandrīz vienmēr sekoja lēmums par karavīru skaita konkrētos leģionos samazināšanā. Šā pašā iemesla dēļ provinču leģioniem ar likumu bija aizliegts ienākt Itālijas teritorijā, un kad Gajs Jūlijs Cēzars savu leģionu (katrā no kuriem tobrīd bija pa 3300-3600 vīriem) priekšgalā šķērsoja robežupi Rubikonu, viņš pārkāpa šo aizliegumu, par ko draudēja nāvessods.

Kopumā leģioni, sākot ar vēlīnās republikas posmu, spēlēja ievērojamu lomu Romas iekšpolititikā, tostarp arī imperatoru vara lielā mērā bija atkarīga no leģionu atbalsta. Tāpat leģioniem bija liela loma kā iekaroto tetoriju romanizēšanā, tā, protams, tieši faktā, ka impērija vērsās plašumā. Bez leģioniem Romas republika un vēlāk impērija vai nu būtu pavisam savādākās, vai arī, kā uzskata virkne vēsturnieku, impērijas nebūtu vispār. Leģioni, jāpiebilst, ne tikai karoja, bet veica daudzus citus darbus, tostarp ir būvējuši arī daudzus slavenos romiešu ceļus. Par velti algu saņemt viņiem neviens neļāva, un impērijā arī uzskatīja, ka leģioniem ir jābūt nemitīgi nodarbinātiem, lai karavīriem un viņu komandieriem neatliktu laika domām par leģionu iesaistīšanu politiskajās spēlēs, lai gan šī doma provinču pārvaldniekiem, protams, ik pa brīdim parādījās.

No Augusta līdz Adriānam

Romas republikas pastāvēšanas beigu posmā – pilsoņu kara laikā, leģionu kopskaits pārsniedza 50, galvenokārt tādēļ, ka abas karojošās puses dibināja jaunus leģionus. Pēc uzvaras pilsoņu karā imperators Augusts samazināja leģionu skaitu līdz 28, bet pavisam drīz tas samazinājas līdz 25 – trīs leģioni tika gandrīz pilnībā iznīcināti sadursmē ar ģermāņiem Teitonburgas mežā un, protams, netika atjaunoti, jo bija pazaudēti leģionu tā dēvētie ērgļi – simboli, kurus romieši izmantoja karogu vietā, un zem kuriem nemainīgi atradās uzraksts S.P.Q.R. – Senatus Populusque Romanus jeb Senāts un Romas tauta. Mūsdienās, lielā mērā pateicoties kino, valda uzskats, ka šajos simbolos arī bija attainoti ērgļi, kas neatbilst patiesībai – simboli bija visdažādākie (vērši, vienradži, utt.), un tikai tika dēvēti par ērgļiem, šādi raksturojot to nozīmi un jēgu.

Šie 25 leģioni tad arī bija principiāta posma Romas (27. g.p.m.ē. – 284.) armijas kodols, lai gan par sava veida lūzuma punktu de facto kļuvu mūsu ēras 123. gads, kad imperators Adriāns oficiāli pasludināja Romas tālākas ekspansijas ierobežošanas politiku, pavēlot būvēt aizsardzības nocietinājumus uz impērijas robežām gan Reinu un Donavu, kā arī Britānijā (slaveno Adriāna sienu). Tāpat Adriāns noteica limitus jeb impērijas robežas. Līdz limitu noteikšanai Romai, jāpiebilst, nebija skaidri definētu ārējo robežu, pastāvēja tikai atsevišķi līgumi par robežām ar konkrētām valstīm, tautām vai ciltīm, un tā kā daudzos gadījumos saistošas vienošanās noslēgtas nebija, nebija arī skaidri definētu robežu.

Iemesli, kamdēļ Adriāns (valdīja no 117. līdz 138. gadam) atteicās no Romas tālākas ekspansijas bija nopietni un pamatoti. Pirmkārt jau imperators nevarēja neņemt vēra Britānijas un Ģermānijas pieredzi, kad impērijai nācās tērēt milzīgus finanšu, materiālos un arī cilvēkreursus tikai iekaroto teritoriju nosargāšanai, un kad kopējie izdevumi ievērojami pārsniedza ieguvumus. Tā tikai Britānijā laikā no 43. līdz 86. gadam notiekošo regulāro sacelšanos dēļ romiešiem nācās patstāvīgi turēt tajā 3-4 leģionus, un arī pēc tam situācija nekļuva īpaši labāka. Un ja iepriekš kara laupījums ar uzviju sedza leģionāru uzturēšanas izdevumus, tad Britānija izrādījās pārāk nabadzīga, bet romieši cerēto ieguvumu vietā iedzīvojās ievērojamos tēriņos. Uz Ģermānijas robežas Romai imperatora Adriāna laikā ģermāņu cilšu patstāvīgo nemieru un uzbrukumu dēļ savukārt nācās patstāvīgi turēt uzreiz sešus leģionus, un tieši tāpat kā Britānijā, arī šajā gadījumā tēriņi ievērojami pārsniedza ienākumus. Vēl viena impērijas problēma bija robežu neaizsargātība, jo nemierīgie kaimiņi regulāri vienkārši apgāja Romas legionus un iebruka impērijas zemēs.

Abu šo iemeslu dēļ Adriāns arī pieņēma lēmumu atteikties no tālākas ekspansijas, galveno uzmanību veltot robežu aizsardzībai. Sākot ar 123. gadu Romas leģioni aiz impērijas robežām devās tikai „pārgājienos”, kuru mērķis bija nevis jaunu zemju iekarošana, bet gan kaimiņu sodīšana par uzbrukumiem romiešiem, Romas sabiedroto atbalstīšana ar mērķi panākt romiešiem izdevīgu līgumu noslēgšanu, utt., bet bieži vien arī vienkārši laupīšana ar mērķi papildināt leģiona kasi. Uz kādu laiku šāda taktika attaisnojās, jo ļāva kompensēt leģionu atrašanās uz impērijas robežām izdevumus, vienlaikus saglabājot arī leģionu kaujasspējas. Vienlaikus atteikšanās no tālākiem iekarojumiem un leģionu izmantošana galvenokārt iekšējo problēmu risināšanai (tajā skaitā nemieru apspiešanai) aizsāka arī romiešu kara mašīnas degradēšanos.

Leģionu barbarizācija

Nopietnas problēmas romiešiem sākās jau imperatora – filosofa Marka Aurēlija valdīšanas laikā (161.-180), kad impērijas kaimiņi saprata, ka Romas politika ir neatgriezeniski mainījusies, un impērijai vienkārši nepietiek resursu jaunu teritoriju iekarošanai. Vispirms izcēlās kārtējais karš ar Partu (161.-166.), kura gaitā romieši zaudēja daudzas Trajāna iekarotās zemes, bet impērijai nācās mobilizēt visus spēkus, tostarp pārsviest leģionus no ģermāņu zemēm, lai apturētu partiešus. Rezultātā sākās jau ģermāņu cilšu markomonu uzbrukums impērijai, atlikušie leģioni cieta lielus zaudējums un Markam Aurēlijam 172.-174. gados nācās veidot vienības, jau sastāvošas gandrīz tikai no barbariem (tā Romā tika dēvēti visi, kas nebija romieši) un pat vergiem. Oficiāli šīs vienības vēl netika dēvētas par leģioniem, taču faktiski tika izveidoti pieci šādi leģioni. Ar milzu grūtībām ģermāņi tika atvairīti, taču sekoja nākošā problēma – Sīrijas vietvalža sacelšanās.

Apmēram Marka Aurēlija laikā arī kļuva skaidrs, ka impērijā pastāvošā sistēma vairāk nespēj sevi atpelnīt, un ka robežu apsardzībai un iekšējo nemieru novēršanai nākas tērēt nesamērīgi lielus resursus. Tiek uzskatīts, ka Marks Aurēlijs šo problēmu grasījās risināt, atgriežoties pie iekarošanas un jaunu zemju pievienošanas politikas, tomēr pēc viņa nāves šie plāni tika atmesti. Jau nedaudz vēlāk imperators Septīmijs Sevērs (valdīja no 193. līdz 211. gadam) bija spiests īstenot militāro reformu, kuras rezultāta dienēt leģionā un ieņemt amatus tajā tika atļauts visiem impērijas iedzīvotājiem un arī algotņiem, šis dienests vairāk nebija tikai pilsoņu privililēģija. Tika izlīdzināts arī atalgojums, kā arī ieviestas visiem leģionāriem vienādas (un zemākas, nekā iepriekš) privilēģijas, kamdēļ leģioniem sāka masveidā pievienoties barbari, un process tiek dēvēts arī par leģionu barbarizāciju.

It īpaši ģermāņu, taču arī daudzu citu cilšu iekļaušanās leģionos noveda pie tā, ka romieši impērijas armijā kļuva par mazākumu. Rezultātā sāka kristies leģionu disciplīna un attiecīgi arī kaujas spējas, tāpat leģioni pakāpeniski atteicās no tradcionālās romiešu taktikas un arī klasiskā leģionāru bruņojuma. Paralēli impēriju mocīja ekonomiskās problēmas, tostarp katastrofiski trūka līdzekļu leģionu uzturēšanai, kuru dēļ jau imperators Diokletiāns (valdīja no 284. līdz 305. gadam) pieņēma lēmumu leģionu uzturēšanu no impērijas pleciem novelt uz provincēm, šādi galīgi atsakoties no leģioniem kā Romas galvenā, impēriju kopā saturošā spēka. Kā norādīja laikabiedri, vēsturiskie uzraksti S.P.Q.R. uz leģionu ērgļiem kopš šā brīža bija tikai atgādinājums par kādreizējo varenību, jo leģioniem vairāk nebija gandrīz nekā kopīga nedz ar Senātu, nedz Romas tautu.

Pēdējais leģions

Neraugoties uz visām Romas impēriju pārņēmušajām problēmām, leģioni tikmēr turpināja pastāvēt vēl vairākus gadsimtus. Nozīmīgs dokuments, kas raksturo stāvokli šajā ziņā vēlīnajā impērijā ir līdz mūsu dienām nonākušais Notitia dignitatum jeb amatu apraksts, kuras autors ir impērijas amatu maģistra (magister officiorum) kanceleja, un kurā iekļautas ziņas par visiem impērijas leģioniem. Tiek uzskatīts, ka dokuments raksturo stāvokli Austrumu Romā (Bizantijā) 400. gadā, bet atsevišķi papildinājumi ziņās par Rietumu Romu aptver laika posmu līdz 425. gadam.

Skaitliski Rietumu Romas bruņotajos spēkos tobrīd bija 240 tūkstoši vīru, no kuriem 130 tūkstoši dienēja uz robežām, bet 110 tūkstoši veidoja tieši armiju (comitatenses). Tajā pašā laikā tiek uzskatīts, ka šo spēku kaujas spējas visbiežāk bija ļoti zemas, bet par daudzām vienībām vispār nebija skaidrs, kurā pusē tās atrodas, jo šīs vienības pilnībā sastāvēja no kādas vienas barbaru cilts, vienības komandieri bija šīs cilts vadoņi, utt., un faktiski tie bija tikai Romas algotņi, kuri, jāpiebilst, nepavisam nevadījās pēc viduslaiku algotņu principa, ka līgums ir jāizpilda līdz galam, bet gan paši pēc saviem apsvērumiem. Tostarp nebija retums gadījumi, kad šādas ģermāņu vienības par atlīdzību (vai daļu no laupījuma) bez sirdsapziņas pārmetumiem ļāva pāriet Romas robežas citiem ģermāņiem, aprobežojoties ar solījumiem, ka viesi nedarbosies ar laupīšanu viņu pārziņā esošajās teritorijās. Kopumā visa šī daudzskaitīga armija romiešiem izmaksāja ļoti dārgi, taču bija izcili neefektīva un neuzticama.

Bez tam Rietumu Romas pastāvēšanas pēdējais pusgadsimts aizritēja nebeidzamos barbaru uzbrukumos, un impērija noasiņoja ne tikai vārda pārnestā nozīmē. 407. gadā romieši izveda atlikušos leģionus no Britānijas, provinces aizsardzību uzticot saviem sabiedrotajiem – federātiem, kuri, kā pieņemts teikt, neattaisnoja uzticību. 455. gadā vandāļi ieņēma Romas provinces Āfrikā, un vienlaikus beidza pastāvēt arī Romas leģioni Āfrikā. Daļa tika iznīcināta kaujās, daļa vienkārši izklīda, bet daudzi leģionāri arī pārgāja uzvarētāju pusē. 457. gadā vestgoti iekaroja Spāniju un Gallijas dienvidus, bet 476. gadā krita arī pati Roma. Kā pēdējās 480. gadā beidza pastāvēt Romas Ilīrijas armija, bet 487. gadā franki ieņēma Beļģiku, kur līdz tam vēl saglabājās Romas vietvalža vara.

Austrumu Roma, kur atbilstīgi Notitia dignitatum ap 400. gadu bija 350 tūkstoši karavīru (250 tūkstoši uz robežām un simts tūkstoši armijā), tikmēr turpināja pastāvēt vēl gandrīz tūkstoti gadu, tomēr tā kā tā bija impērijas grieķu daļa jeb tā dēvētā grieķu Roma, jau pavisam drīz pēc Rietumu Romas krišanas austrumos sāka pakāpeniski atteikties no romiešu kārtības un tradīcijām. Tajā skaitā par impērijas oficiālo valodu kļuva grieķu. Pakāpeniski likvidēti tika arī leģioni, bet armijas daļas sāka dēvēt par karogiem, vienībām, utt.. Par leģionu likvidēšanas iemesliem kļuva ne tikai ekonomiskie aspekti, bet arī fakts, ka galveno lomu kara laukos sāka spēlēt nevis kājinieki, bet gan kavalērija, un bizantieši savu armiju veidoja, jau vadoties pēc šīs nepieciešamības. Par pēdejo leģionu tiek uzskatīts V Maķedonijas leģions, ziņas par kura esamību attiecas uz 635. gadu, kad tas atradies mūsdienu Libānas teritorijā.

Par pēdējo ievērojamo romiešu iekarojumu kļuva Dākija (mūsdienu Rumānijā) Adriāna priekšteča Trajāna laikā. Dākijā romiešiem izdevās sagrābt dāku valdnieka Decebala dārgumus, pateicoties kuriem Romai pietika līdzekļu kara ar Partu sākšanai (113.-115. gados). Šā kara laikā romieši ieņēma Mezopotāmiju, un sāka apsvērt iespējas iebrukt arī Indijā. Tiesa, no šiem plāniem ātri nācās atteikties, jo Parta izrādīja nopietnu pretestību, arī Decebala kase nebija bezgalīga, tādēļ karadarbību nācās pārtraukt. Attiecīgi Dākija kļuva par impērijas pēdējo nozīmīgo iekarojumu, bet karš ar Partu, par pēdējo iekarošanas karu, kurš noslēdzās lai arī ne ar pārliecinošu, taču romiešu uzvaru.

Dokumentā Notitia dignitatum minēts, ka ap 400. gadu Romas impērijā bija 174 leģioni, no kuriem 19 ir tieši imperatora Augusta laikā izveidoto leģionu mantinieki, vai pat saglabājuši sākotnējos nosaukumus. Lielākā daļa pārējo leģionu ir izveidoti vai nu imperatora Diokletiāna veikto reformu laikā, vai arī vēl vēlāk. Vidējais viena leģiona lielums šajā laikā gan ir tikai ap tūkstoti vīru. Bez tam dokuments liecina, ka pat šie salīdzinoši nelielie leģioni bieži ir sadalīti vairākās daļās un dislocēti dažādās vietās, nereti pat dažādās, nepavisam ne blakus esošās provincēs. Tā ir leģioni, kuri skaitās dislocēti Itālijā, lai gan faktiski leģiona viena daļā atrodas pie Reinas, bet otra – Āfrikā.

Jaunākie ieraksti:

Padalīties:

Arhīvs: Pēcnāves Ķīnas imperators Sima I
Turpināt >