Arhīvs: ASV un Britu impērijas aizmirstais karš

30.01.2025. Ar visiem svētkiem, jauna gada iestāšanos un vēl virknes citu padarīšanu dēļ (dažu - patīkamu, kamēr citu - atklāti ne visai) dēļ virtuālās dienasgrāmatas turpināšana kaut kā palika pilnīgā atmatā. Tomēr laiks atgriezties ir pienācis, un šā iemesla dēļ viens no arhīva rakstiem par ASV un Kanādas attiecībām. Katram aktuālās politikas notikumam (šajā gadījumā - Donalda Trampa un Kanādas attiecībām) vienmēr ir priekšvēsture, un turpmākais teksts ir daļa no šīs priekšvēstures.

Laikā, kad Eiropā ritēja Napoleona kari, Amerikas Savienotās Valstis nolēma izmantot Britu koloniālās impērijas iesaisti šajos karos un sagraut britu spēkus Ziemeļamerikā. Amerikāņu aizsāktā kara, kas ilga no 1812. gada līdz 1815. gadam, galvenais mērķis bija kontroles iegūšana pār Kanādu, taču sasniegts tas netika. Gluži pretēji – kara gaitā britu spēki ieņēma Vašingtonu un nodedzināja ASV valdības ēkas, bet no sagrāves amerikāņus paglāba tikai tas, ka Londonai Eiropas lietas tobrīd šķita daudz svarīgākas par kara ar tās bijušo koloniju turpināšanu Ziemeļamerikā.

Mūsdienās britu un amerikāņu 1812. gada – 1815. gada karš bieži tiek dēvēts arī par aizmirsto karu, jo visas iesaistītās puses galvenokārt politisku iemeslu dēļ par to atceras nelabprāt. Tajā pašā laikā izdzēst no vēstures divus gadsimtus senus notikumus, protams, nav iespējams, un Kanādas historiogrāfijā šis karš tiek dēvēts par 1812. gada karu un karu, kas kļuvis par pamatu kanādiešu nācijas tapšanai, bet ASV – par Otro neatkarības karu. Pats zināmākais no šā kara simboliem, protams, ir Baltā nama un Kapitolija nodedzināšana Vašingtonā, bet pats uzskatāmākais un tāds, kas saglabājies līdz pat mūsdienām – devīze „Dievam mēs ticam” (In God We Trust), kas redzama arī uz ASV naudas zīmēm.

Mēģinājums „atbrīvot” Kvebeku

Pirmo mēģinājumu „nostiprināt mieru un koloniju drošību” (aiz šādiem vārdiem Kontinentālais Kongress, kā tolaik saucās amerikāņu parlaments, paslēpa Kanādas Kvebekas provinces tā kā atbrīvošanas, tā kā iekarošanas plānus) ASV tikmēr īstenoja vēl Neatkarības kara laikā. Vispirms 1774. gadā, bet pēc tam 1775. gadā, kara par neatkarību no britu impērijas laikā Kontinentālais Kongress regulāri sūtīja uz Kanādu savus pārstāvjus, kuri uzstājīgi aicināja kaimiņus iespējami ātrāk pievienoties jaunajai valstij – revolucionārajām Trīspadsmit kolonijām, kā sevi dēvēja cīnītāji par ASV neatkarību. No vienas puses amerikāņus, protams, satrauca fakts, ka viņiem blakus turpina atrasties britu kolonija, kamēr no otras puses sava nozīme nešaubīga bija arī iespaidīgajām Kanādas dabas bagātībām, uz kontroli pār kurām cerēja jaunatapušās ASV.
Vienlaikus šāda veida aicinājumi Kanādā plašu entuziasmu neraisīja, galvenokārt tādēļ, ka tās kolonistiem īpašu ekonomisko un politisko pretenziju pret metropoli nebija. Par kaimiņu neatsaucību sašutušais Kontinentālais Kongress atbildēja ar to, ka 1775. gadā nosūtīja uz Kanādu divas armijas attiecīgi ģenerāļu Ričarda Montgomerija un Benedikta Arnolda vadībā, uzdodot tām „nostiprināt mieru” un „atbrīvot” franču valodā runājošo Kvebeku. Pēdējā pirmkārt jau atrodās tieši uz robežas ar ASV, bet otrkārt – tajā etnisku iemeslu dēļ bija arī gana ievērojams revolucionāro koloniju atbalstītāju skaits. Kvebeka britu impērijā kopumā un atsevišķi Kanādā bija iekļauta tikai 1763. gadā (līdz tam tā piederēja Francijai), kas daļai kolonistu nešķita pieņemami. Tostarp Kvebekā tika izveidots galvenokārt no vietējiem brīvprātīgajiem sastāvošs 1. Kanādas pulks, kas piedalījās kaujās amerikāņu pusē. Oficiāli šajā pulkā bija tūkstotis vīru, taču faktiski šo skaitu sasniegt tā arī nekad neizdevās. (Pulkā bija brīvprātīgie arī no citām Kanādas provincēm, taču pārliecinošu vairākumu vienmēr veidoja franču valodā runājoši Kvebekas kolonisti.) Amerikāņu spēku kopskaits tikmēr bija līdz deviņiem tūkstošiem vīru (daudzas vienības tāpat nebija pilnībā nokomplektētas, tā kā faktiskais skaits bija mazāks).
Sākotnēji iebrukums Kvebekā, kas sākās 1775. gada augustā, bija amerikāņiem veiksmīgs. Vispirms ģenerāļa Montgomerija vadītie spēki ielnca un ieņēma Svētā Žana (angliskajā versijā – Svēta Džona) fortu, kas bija galvenais Monreālas pilsētas aizsardzības bastions, bet novembrī Montgomerijam padevās arī Monreāla. Ģenerāļa Arnolda spēki tikmēr nonāca līdz Kvebekas pilsētai (pa ceļam cīnoties ne tik daudz ar kanādiešiem un britiem, cik ar dabas apstākļiem), pie kuras gada beigās abas armijas apvienojās. Izšķirošā kauja notika 1775. gada 31. decembrī – amerikāņi izlēma izmantot sniega vētru, lai tās aizsegā ieņemtu pilsētu, taču cieta iespaidīgu sakāvi. Tostarp šā uzbrukuma, kas palicis vēsturē kā kauja par Kvebeku, laikā kritu ģenerālis Montgomerijs, bet ģenerālis Arnolds tika ievainots. Kvebekiešu zaudējumi tikmēr bija pavisam niecīgi. Pēc šīs sakāves amerikāņi bija spiesti atstāt visus iekarojumus un pamest provinci, kā tika nodēvēta būtībā bēgšana. Rezultātā vienīgā viņu „trofeja” izrādījās armiju pārņēmusī baku epidēmija – ar šo slimību saslima vairāk par pusi armijas, mirušo skaits tā arī ir palicis nezināms. Trīspadsmit kolonijās nonāca arī atlikušais 1. Kanādas pulks, kas beidza pastāvēt 1781. gadā.

Džefersona republikāņi

Pēc šīs sakāves, kā arī citu problēmu dēļ amerikāņu kolonisti aizmirsa par saviem plāniem „nostiprināt mieru” Kanādā, taču tikai uz laiku. Būtībā par brīdi, kad Kanādas jautājums atgriezās ASV dienaskārtībā, var uzskatīt 1800. gadu, kad par ASV prezidentu kļuva Tomass Džefersons, kurš pārstāvēja demokrātiski republikānisko partiju, dēvētu arī par Džefersona republikāņiem. Šī partija bija izveidota 1792. gadā kā pretstats ASV pašai pirmajai – federālistu partijai un par to, kur slēpās galvenās atšķirības starp abiem šiem politiskajiem spēkiem, liecina jau paši to nosaukumi. Federālisti redzēja Trīspadsmit kolonijas kā vienotu, centralizētu valsti, kamēr Džefersona demokrātiski republikāniskās partijas sākotnējā vīzija par ASV bija kā par lielā mērā neatkarīgu pavalstu savienību, kur centrālās valdības rokās ir tikai finanses, ārlietas un attiecību starp pavalstīm regulēšana. (Cits jautājums, ka pēc nākšanas pie varas arī šī partija ar laiku sāka aizvien vairāk sliekties varas centralizēšanas un pavalstu tiesību samazināšanas virzienā, šajā ziņā sākot līdzināties federālistiem.) Džefersona republikāņi, jāpiebilst, ir abu ASV šobrīd galveno partiju – demokrātu un republikāņu pamatlicēji. (Pēc federālistu noiešanas no politiskās skatuves 1820. gados, demokrātiskie republikāņi sašķēlās vairākās partijās, starp kurām bija arī mūsdienu demokrātu un republikāņu priekšteči.)
Džefersona kļūšana par ASV prezidentu, jāpiebilst, tiek dēvēta arī 1800. gada Nacionālo revolūciju. Tas bija pirmais gadījums ASV vēsturē, kad galvenais postenis valstī tiek nodots no vienas partijas citai, un pirmais gadījums, kad par prezidentu kļūst nevis elitāras bet gan „tautas” partijas kandidāts. (Federālisti bija būtībā noslēgts elitārs klubs, kamēr Džefersona republikāņi spēja nodrošināties ar plašu vienkāršo amerikāņu atbalstu, t.i. bija „tautas” partija.) Attiecību ar Kanādu kontekstā šajā gadījumā bija svarīgi, ka federālisti (kuri vienlaikus ar prezidenta posteni zaudēja vairākumu arī abās ASV Kongresa palātās) atbalstīja labu attiecību ar Londonu uzturēšanu. Federālisti pamatā bija pragmatiski uzņēmēji, kuri uzskatīja – pēc neatkarības un rīcības brīvības Ziemeļamerikā iegūšanas vairāk nav nepieciešamības konfliktēt ar britu impēriju, daudz izdevīga ir ekonomiskā sadarbība ar Londonu. Tas pats attiecās arī uz citām Eiropas koloniālajām lielvarām – Spāniju un Franciju, ar kurām konfliktēt federālisti paši pēc savas iniciatīvas nevēlējās.
Demokrātisko republikāņu ambīcijas attiecībā uz ASV nākotni tikmēr sniedzās ievērojami tālāk – viņi tieši ASV redzēja kā ja ne pasaules, tad vismaz Amerikas kontinenta galveno lielvaru, aktīvi iestājās par teritoriju paplašināšanu, tostarp pie katras izdevības iekļaujot ASV sastāvā arī Eiropas koloniālo lielvaru valdījumus. Tiesa, arī prezidents Džefersons sākt karu ar Eiropas lielvarām sākotnēji nebija gatavs, taču tas arī nebija vajadzīgs. Nebeidzamos karos ar saviem kaimiņiem Eiropā iesaistītā revolucionārā Francija izrādījās nespējīga aizstāvēt savu koloniālo impēriju, visi resursi bija nepieciešami Eiropā, un 1803. gadā tika pieņemts lēmums piedāvāt ASV nopirkt franču Luiziānu, un amerikāņi šo piedāvājumu nekavējoties pieņēma. Mūsdienu Luiziānas pavalsts ASV, jāpiebilst, veido tikai pavisam nelielu daļu no kāreizējās franču Luiziānas. Pēdējā, kuras vairākumu Francija tikai dažus gadus iepriekš bija pārņēmusi no Spānijas, aizņēma iespaidīgas teritorijas no Meksikas līča līdz Kanādai (un arī nelielu daļu mūsdienu Kanādas), tajā skaitā franču Luiziānā ietilpa Misisipi upes baseins un stratēģiski ļoti nozīmīgā Jaunorleānas pilsēta ar tās ostu, bet šodien franču Luiziānas teritorijā atrodas 15 ASV pavalstis. Darījuma cena bija 15 miljoni ASV zelta dolāru (jeb 80 miljoni zelta franku), bet ieguvumu mērogi tādi, ka vairākums tā laika amerikāņu nešaubījās, ka ASV līdz ar franču Luiziānas pievienošanu ir kļuvušas par impēriju. Mūsdienās par tolaik ASV valdošajiem noskaņojumiem gan cenšas neatgādināt, tomēr fakts, ka franču Luiziānas iegāde ielika pamatus „Amerikāņu impērijai” ir grūti apstrīdams.

Tirdzniecības ierobežojumi un indiāņi

Franču Luiziānas iegāde, ASV teritorijas paplašināšana arī uz indiāņu zemju rēķina, kā arī tas, ka Eiropā turpināja vērsties plašumā konflikts starp Franciju un britu impēriju, noveda pie tā, ka ASV plaši izplatījās viedoklis, ka Savienotājās Valstīs ir gaidāms „otrais Neatkarības karš”. Par papildus faktoru, kas nostiprināja šo pārliecību, protams, kļuva finanses. ASV oficiāli saglabāja neitralitāti un neatbalstīja nevienu no abām karojošajām Eiropas lielvarām, kas tām ļāva veiksmīgi tirgoties kā ar Londonu, tā ar Parīzi. Abas pēdējās par to, jāpiebilst, bija atklāti sašutušas, pamatoti uzskatot – amerikāņi iedzīvojas uz viņu kara rēķina, kā arī grauj eiropiešu plānus (Francijas gadījumā tās britiem noteikto kontinentālo blokādi, bet britu gadījumā – nodrošina Franciju ar kara turpināšanai nepieciešamajiem resursiem), kamdēļ 1805. gadā Londona un Parīze gandrīz vienlaikus sāka vērsties pret amerikāņu tirdzniecību, tostarp pēc liekām ceremonijām sagrābjot tos amerikāņu kuģus, kuri veda kravas pretējai pusei, un konfiscējot kā pašus kuģus, tā to kravas.
Džefersons, atbildot uz šo soli, 1807. gadā, noteica jau ASV tirdzniecības embargo pret britu impēriju un Franciju, aizliedzot amerikāņu kuģiem apmeklēt jebkuras ārvalstu ostas, kā arī nodevējot britu impēriju par „pirātu ligzdu”, bet Franciju – par „zagļu midzeni”. Minētais embargo gan radīja iespaidīgas problēmas pirmkārt jau pašu ASV ekonomikai, kamdēļ savas otrās prezidentūras beigās Džefersons to paklusām atcēla. Tiesa, attiecībā uz britiem un francūžiem embargo palika spēkā, taču tika veiksmīgi apiets, izmantojot tirdzniecībai trešo valstu ostas. Jau Džefersona pēctecis, ASV 4. prezidents Džeimss Medisons pilnā mērā atjaunoja tirdzniecību vispirms ar Eiropas valstīm un pēc tam arī ar Franciju, taču visi britu impērijai noteiktie ierobežojumi palika spēkā. Kas beigās tad arī kļuva par vienu no galvenajiem 1812. gada kara cēloņiem.
Cits ļoti nopietnu domstarpību cēlonis savukārt bija fakts, ka briti sāka it kā paslepus, taču tajā pašā laikā arī īpaši neslēpjoties, atbalstīt pierobežas ar Kanādu indiāņu ciltis, kuru zemes centās pārņemt amerikāņu kolonisti. Pēdējo izmantotās metodes bieži bija tālas no godīgām un humānām, kas noveda pie regulāras indiāņu bruņotas pretestības un briti sāka atbalstīt indiāņu ciltis, piegādājot tām ieročus un arī sniedzot militārus padomus. Pats zināmākais no šādiem gadījumiem ir Tekumsē karš, kad šoni (vai šauni) cilts virsaitis Tekumsē ne bez britu palīdzības 1811. gadā spēja apvienot lielāku skaitu indiāņu cilšu un sākt karu pret amerikāņiem (konkrēti pret Indiānas pavalsts kolonistiem, kuri bija, kā uzskatīja indiāņi, izkrāpuši plašas šoni piederošās zemes). Lai arī indiāņi šo karu zaudēja, 1812. gadā viņi pievienojās britu un kanādiešu spēkiem.
Kā visu iepriekšminēto, tā vēl citu iemeslu dēļ ASV Kongresā izveidojās ļoti ietekmīga „vanagu” frakcija (kura pauda savu vēlētāju viedokli), kura uzskatīja brīdi par ļoti piemērotu Kanādas un arī Floridas „atbrīvošanai”, un prezidents Medisons, pakļaujoties kopējiem kareivīgajiem noskaņojumiem, 1812. gada 1. jūnijā apsūdzēja Angliju naidīgos uzbrukumos „uz sauszemes un jūrā”, bet Kongress sāka gatavot kara pieteikumu. Interesanti, ka britiem par viņu naidīgajiem uzbrukumiem, nekas nebija zināms, un 16. jūnijā Londona, vēl nezinot par Medisona paziņojumu (vēstījumu nosūtīšana no viena kontinentu uz otru tolaik aizņēma vairākas nedēļas), pieņēma lēmumu atcelt pret ASV noteiktās sankcijas, kam vajadzēja novest arī pie amerikāņu noteikto ierobežojumu atcelšanas un tirdzniecības atjaunošanās. Savukārt 18. jūnijā ASV Kongress, kas tāpat neko nezināju par Londonā pieņemto lēmumu, pieteica karu (ar 79 balsīm „par” un 49 balsīm „pret” Pārstāvju palātā un 19 balsīm „par” un 13 balsīm „pret” Senātā) britu impērijai. Amerikāņi nešaubījās, ka viņus gaida „viegla militāra pastaiga” uz Kanādu, kur tobrīd atradās pavisam nelieli britu spēki (5,2 tūkstoši vīru visā Kanādā), bet pašas Kanādas bruņotie spēki sastāvēja no pieticīgiem četriem tūkstošiem vietējo zemessargu, kuri pildīja ne tik daudz armijas, cik policijas un kārtības uzturēšanas funkcijas.

Vairāk sakāvju nekā uzvaru

Pats interesantākais, ka lai arī ASV ideja par karu ar britiem gandrīz burtiski virmoja gaisā aptuveni desmitgadi, arī ASV izrādījas šim karam ne īpaši gatavākas par Kanādu. Tostarp valsts regulārā armija ekonomisku apsvērumu dēļ bija samazināta līdz septiņiem tūkstošiem vīru, bet kara flotē bija atstāti tikai 20 karakuģi, bet regulārā flote sastāvēja no pieciem tūkstošiem vīru. Papildus tam ASV neilgi iepriekš bija slēgta īsu brīdi pastāvējusī Nacionālā banka, un valstī nebija centrālās finanšu iestādes, tāpat kā nebija iekšējo nodokļu. Mūsdienās tas izklausās neticami, taču 1812. gadā ASV nebija vispār nekādu federālo nodokļu, izņemot muitas nodokli. Rezultātā līdzekļus karadarbības nodrošināšanai nācās aizņemties un izveidojās paradokss, kad prezidents un Kongress, kas sevi pozicionēja kā pārliecināti jebkādu aizņēmumi pretinieki, bija spiesti izsludināt sešas aizņemšanās par kopumā 80 miljoniem dolāru, no kuriem reāli saņēma jeb aizņēmās 41 miljonu.
Tāpat tika pieņemts lēmums palielināt armiju līdz 25 tūkstošiem vīru, kā arī izveidot no kopumā 50 tūkstošiem vīru sastāvošu pavalstu zemessardzi (kuru vēlāk „uz papīra” palielināja līdz 100 tūkstošiem vīru) ar dienesta laiku gada garumā, bet iebrukuma armijai vajadzēja sastāvēt no 35 tūkstošiem vīru, taču šos plānus īstenot izdevās tikai ierobežotā apmērā. Brīvprātīgi doties karā gribētāju skaits izrādījās neliels, bet pavalstu valdības visbiežāk atteicās atļaut savām zemessardzes vienībām pamest pavalstu teritorijas. Un arī paši zemessargi ne īpaši vēlējās to darīt, tā kā šajā ziņā pastāvēja pilnīga saskaņa. Papildus tam zemessargi bija arī slikti apbruņoti un vēl sliktāk apmācīti, kamdēļ tās vienības, kas tomēr iesaistījās karā, ne reizi tā arī nespēja izrādīt nopietnu pretestību britu regulārajai armijai. Atsevišķi jāpiebilst, ka ASV pusē karā izlēma piedalīties arī t.s. Piecu civilizēto cilšu (čeroki, krīki, seminoli, čokto un čikasa) savienība, kamēr kanādiešu pusē karoja jau pieminētā šoni alianse, kā arī Kanādas indiāņu cilšu apvienība.
Neraugoties uz karavīru un līdzekļu trūkumu, kā arī kliedzoši sliktu organizētību un acīmredzamu bruņoto spēku virspavēlniecības nekompetenci un personiskajām ambīcijām, amerikāņu spēki 1812. gada 12. jūlijā tomēr iebruka Kanādā (galvenokārt Lielo ezeru apkaimē), kur sastapās ar negaidīti sīvu britu un kanādiešu pretestību. Briti un kanādieši prasmīgi izmantoja vietējās teritorijas pārzināšanu, spējot nodarīt amerikāņiem jūtamus zaudējumus, tāpat liela nozīme bija arī amerikāņu apgādes problēmām, tostarp par daudzu karavīru nāves cēloni kļuva dažādas slimības.
Reālas problēmas tikmēr sākās brīdī, ka 1600 amerikāņu, kurus komandēja Mičiganas pavalsts gubernators Viljams Halls mēģināja ieņemt Maldenas fortu Ontario pavalstī, kuru aizstāvēja kanādiešu un indiāņu apvienotie spēki. Pēdējiem ne tikai izdevās pārliecinoši sakaut iebrucējus, bet uzvaras iedvesmotie kanādieši arī sāka amerikāņu vajāšanu, un sekoja viņiem līdz pat Detroitai Mičiganas pavalstī un aplenca šo pilsētu, kā rezultātā Halls pieņēma lēmumu par kapitulāciju. Ievērojami mazākiem kanādiešu spēkiem 16. augustā padevās 2,5 tūkstoši vīru un vēl ap tūkstoti cilviliedzīvotāju, tāpat kanādiešu rokās nonāca 35 lielgabali un ievērojami munīcijas un pulvera krājumi. Halls savu lēmumu padoties pamatoja ar to, ka šādi viņam izdevies nepieļaut, ka kanādiešu pusē karojošie indiāņi sarīko Deitroitā masu slaktiņu. Kas, ņemot vērā amerikāņu attieksmi pret „ienaidnieka” indiāņiem bija pilnībā ticams scenārijs.
Daudz vairāk cita sākāvju, nekā guva panākumus, arī citi amerikāņu ģenerāļi, lai gan sakāves nebija tik graujošas, kā Halla gadījumā. Tostarp 1812. gada 13. oktobrī Kvīntonas augstienē notika pati lielākā un būtībā izšķirošā kauja kara pirmajā posmā – starp pieciem tūkstošiem amerikāņu, kurus komandēja ģenerālis Stīvens van Renselers un četriem tūkstošiem ģenerāļa Īzaka Broka vadītu britu, kanādiešu un indiāņu. Šie spēki atvairīja amerikāņu uzbrukumu, tomēr Broks krita kaujā. Par šo uzvaru Brokam pēc nāves, jāpiebilst, neoficiāli tika piešķirts tituls Kanādas glābējs. Citādi karš risinājās pierobežā un izpaudās galvenokārt kā abu pušu reidi un nelielas vietējās sadursmes.

No Vašingtonas līdz Jaunorleānai

Pirmā iebrukuma laikā piedzīvotās neveiksmes amerikāņu noskaņojumu tikmēr nemainīja, un 1813. gada sekoja nākošā kampaņa, kuras laikā Kanādā iebruka jau kopumā četrdesmit tūkstoši vīru. Briti tikmēr joprojām bija aizņemti Eiropā, kur turpinājās karš ar Franciju, un papildspēkus uz Kanādu nosūtīt nevarēja, vienīgi nelielu skaitu vienību no Vestindijas. Šīs kampaņas gaitā amerikāņiem izdevās gūt vairākus panākumus, tostarp tika ieņemta Jorka (vēlākā Toronto), kas tika izlaupīta un nodedzināta, kā arī piedzīvots panākums „uz ūdens” – Ēri ezera kaujā 1813. gada 10. septembrī, kad deviņi amerikāņu kuģi šā ezera ūdeņos spēja panākt sešu britu kuģu padošanos, kas amerikāņiem līdz pat kara beigām nodrošināja kontroli pār Ēri ezeru. Ne tikai šo panākumu dēļ kara gaita kļuva līdzīgāka, tostarp sīvas kaujas ritēja par Niagāras pussalu, lai gan tālāk par pierobežu amerikāņi beigās pavirzīties tā arī nespēja.
Trešā un pēdējā, 1814. gada kampaņa tikmēr varēja izrādīties pēdējā ASV vēsturē vispār, jo pašu ASV pastāvēšana nonāca, tēlaini izsakoties, mata galā. Pēc uzvaras pār Napoleonu briti beidzot varēja atļauties nosūtīt uz Ziemeļameriku ievērojamus papildspēkus, un Londonā arī tika pieņemts lēmums beidzot pielikt punktu uzbrukumiem Kanādai. 1814. gada augustā Merilendas pavalstī izsēdās britu spēki, kurus komandēja ģenerālis Roberts Ross, bet no jūras puses pavadīja eskadra viceadmirāļa Aleksandra Kokrena vadībā. Ross, jāpiebilst, bija ļoti pieredzējis karavadonis, kurš karā bija atradies nemitīgi kopš 1799. gada, un viņa karavadoņā spējas, kā arī Napoleona karos rūdītā, no 3,4 tūkstošiem vīru sastāvošā britu korpusa pieredze bija nesalīdzināmi augstākā līmenī, nekā amerikāņu spēkiem. Rezultātā briti jau 24. augustā kaujā pie Bladensburgas (sešas jūdzes no Vašingtonas) sagrāva jūtami lielākus amerikāņu spēkus. Pēc šīs sakāves prezidents Medisons, jāpiebilst, aizbēga no Vašingtonas.
Vienlaikus pirms ieiešanas amerikāņu pamestajā Vašingtonā abas puses tomēr vienojās par pamieru, un briti ASV galvaspilsētā iegāja jau pēc pamiera noslēgšanas. Kā tiek uzskatīts, Rosam arī nebija nodoma nopostīt pilsētu, taču tad tika piedzīvots incidents, kas mainīja viņa nostāju. Kad Vašingtonā sava štāba pavadībā ieradās pats Ross, uz viņu neskaidroti cilvēki raidīja vairākus lielgabala šāvienus, viens no kuriem trāpīja tuvu ģenerālim, ievainojot vairākus viņa pavadoņus, un tiek uzskatīts, ka tikai veiksme paglāba Rosu no nāves.
Par šādu, tieši pret viņu vērstu pamiera pārkāpšanu saniknotais Ross lika nodedzināt visas Vašingtonad valsts un sabiedriskās ēkas, lai gan atļāva pasaudzēt privātos namus. Tika nodedzināts Kapitolijs, Baltais nams (kurš līdz tam nepavisam nebija balts), ASV Augstākā tiesa, visas ministriju ēkas, kā arī visas militārās celtnes un Vašingtonas kuģu būvētava. Tika iznīcināta visa amerikāņu upju kara flote, tāpat briti Vašingtonā ieguva iespaidīgu kara laupījumu, tostarp vairāk par 200 lielgabaliem, u.c.

Vašingtonā Ross vairāk uzkavēties nevēlējās un jau 30. augustā viņa komandētais korpuss sakāpa atpakaļ kuģos un devās uz Baltimoru, pie kuras izsēdās 11. septembrī. Tiek uzskatīts, ka gadījumā ja briti ieņemtu arī Baltimoru, ASV nāktos pieņemt beizierunu kapitulāciju un to tālākais liktenis kļūtu atklāti neskaidrs. Baltimora tomēr ieņemta netika, pie kam nākošajā dienā pēc britu izsēšanās tās piekrastē neskaidros apstākļos tika noslepkavots ģenerālis Ross. Populārā karavadoņa nāve radīja apjukumu karavīros, tāpat amerikāņi bija pilni apņēmības aizstāvēt pilsētas galveno aizsardzības bastionu, Makhenrija fortu, un uzbrukums šim fortam, kas notika 13. un 14. septembrī, tika atvairīts. Atkārtoti ieņemt fortu un aplenkt Baltimoru briti vairāk nemēģināja. Tāpat ar neveiksmi noslēdzās arī britu mēģinājums ieņemt Ņujorku, kas arī ritēja bez kāda īpaša entuziasma.
Visbeidzot 1815. gada janvārī, jau pēc tam, kad abas puses 1814. gada 24. decembrī jau bija parakstījušas miera līgumu, kas gan vēl nebija stājies spēkā, notika pēdējā šā kara lielā kauja, kuras laikā pieci tūkstoši amerikāņu nākošā valsts prezidenta Endrū Džeksona vadībā sakāva astoņus tūkstošus vīru lielu britu desantu, kas mēģināja ieņemt Jaunorleānas pilsētu. Briti kādu neskaidru iemeslu dēļ atklātā triecienā mēģināja ieņemt tieši pilsētas galvenos nocietinājumus, un nonāca zem intensīvas pilsētas aizstāvju uguns. Pēc vienas no versijām, briti šā pašnāvnieciskā uzbrukuma laikā zaudēja ap diviem tūkstošiem vīru, kamēr amerikāņi – tikai 55 vīrus. Ir gan arī cita versija, atbilstīgi kurai britu zaudēji bijuši ap 400, bet amerikāņu – ap 300 vīriem, taču Džeksons jebkurā gadījumā kļuva par nācijas varoni. 1815. gada 17. februārī savukārt stājās spēkā miera līgums, un karš bija beidzies.

Kara dažādās sekas

ASV šis karš izmaksāja 105 miljonus dolāru, un kara beigās tās atradās uz bankrota robežas. Tostarp valsts parāds kara beigās sasniedza 127 miljonus. Amerikāņi kara gaitā arī zaudēja ap 21 tūkstoti vīru (pretējā puse – ap astoņiem tūkstošiem). Pie kam britu karu ar amerikāņiem par Kanādu uzskatīja tikai maznozīmīgu robežkonfliktu vienā no savas impērijas provincēm, un īpaši necentās panākt pretinieka kapitulāciju. Pēc Vašingtonas nodedzināšanās un ģenerāļa Rosa noslēpumainās nāves, kā arī pateicoties sakariem ar federālistiem un tam, ka neoficiālas miera sarunas bija sākušās vēl 1814. gada jūnijā, amerikāņu dumpinieki tika uzskatīti par sodītiem, bet taisnīgums – par atjaunotu. Pavisam citāda tikmēr bija reakcija ASV, kur uzvara (visticamāk pārspīlēto) kaujā par Jaunorleānu, kura vispār jau notika pēc visu vienošanos panākšanas, un pati kuras sākšana visbiežāk tiek skaidrota ar lēno saziņu starp Ziemeļameriku un Eiropu (lai gan pastāv arī dažādas sazvērestību teorijas), tika pasludināta par uzvaru pār visu Britu impēriju un uzskatāmu amerikāņu varenības apliecinājumu. Tiešs šādas nostājas rezultāts savukārt bija amerikāņu teritoriālās ekspansijas turpināšana, tostarp 1818. gadā tika sākts karš ar seminoliem, aizmirstot par to, ka tikai sešus gadus iepriekš šī cilts pati bija izlēmusi nostāties ASV pusē. Vēl viens rezultāts bija koncepcija „Amerika – amerikāņiem” un tās ietekmē pieņemtā Monro doktrīna, kas pasludināja visu Amerikas kontinentu par tikai ASV ietekmes zonu. Visbeidzot karš par Kanādu nodeva arī federālistu būtībā pilnības izspiešanas no ASV politikas un šīs partijas pastāvēšanas beigām. Tiesa, minētais karš tiek uzskatīts arī par to notikumu, kas kļuvis par pamatu kanādiešu nācijas tapšanai.
Atsevišķi ir vērts piebilst, ka abas puses iespēju, ka var izcelties arī trešais karš par Kanādu, pieļāva arī 20. gadsimta pirmajā pusē. 1920. gadu vidū ASV mainījās ārpolitiskā koncepcija, un aizvien lielāks skaits amerikāņu politiķu sāka redzēt ASV nākotni jau globālas lielvalsts līdera lomā. Pie kam kā galveno konkurenti cīņā par šo lomu Vašingtona redzēja nevienu citu kā britu impēriju, un tika izstrādāti arī atbilstīgi plāni kara ar Londonu gadījumam, un pirmkārt iebrukuma Kanādā plāns. Iebrukums Kanādā konflikta gadījumā kļūtu par galveno amerikāņu prioritāti, un šā iebrukuma ietvaros, kā tiek uzskatīts, bija paredzēta plaša ķīmisko vielu pielietošana. Ka cīņā par pasaules galvenās impērijas titulu var nākties sadurties ar ASV, pieļāva arī briti un kanādieši, un pēdējie vēl 1921. gadā bija izstrādājuši savus plānus šādam gadījumam. Un lai arī oficiāli abi šie plāni dienaskārtībā atradās vien dažus gadus un šodien visbiežāk tiek noliegta pat to esamība, neoficiāli tiek uzskatīts, ka abas puses turpināja paturēt tos prātā gandrīz līdz II Pasaules kara sākumam.

Par vēl vienu ASV simbolu, kura aizsākumi meklējami 1812. gada – 1815. gada kara laikā bieži tiek dēvēts arī patriotisko amerikāņu reklāmas plakātu tēls tēvocis Sems. Valda viedoklis, ka „īstais” tēvocis Sems bijis kāds miesnieks Semjuels Vilsons, kurš šā kara laikā apgādājis ASV armiju ar gaļu, apzīmogojot savu produkciju ar burtiem US (abreviatūra no Savienotās Valstis). Vai viņš šādi rīkojās patrotisma vadīts, vai arī tas bija tikai reklāmas triks, nav zināms, tomēr izteiciens par tēvoča Sema piegādēm kļuva plaši zināms. Jau vairākas desmitgades vēlāk, 1852. gadā tēvocis Sems kļuva par karikatūru tēlu, ar laiku ieguva sev raksturīgo slaido augumu un vaibstus – zināmu līdzību ar ASV prezidentu Ābrahamu Linkolnu, bet Pirmā Pasaules kara laikā parādījās uz ASV armijas rekrutēšanas plakātiem. Ar miesnieku Vilsonu plakātu un karikatūru tēlam gan kopīgs ir tikai vārds, jo Vilsons bija neliela auguma omulīgs resnītis un pavisam noteikti nevalkāja tērpu ASV karoga krāsās, tomēr tā nu ir sagadījies, ka tieši viņa iesauka ar laiku kļuva par vienu no ASV simboliem.

Jaunākie ieraksti:

Padalīties:

Arhīvs: Vandāļi un viņu neparastā slava
< Iepriekšējā
Arhīvs: Romas leģioni - no zelta laikmeta līdz norietam
Turpināt >